Žurnāls Ieva 2017.g. novembris

Ar Andri Raču sarunājas Ieva Jātniece

 

IEVA: Tuvākajās nedēļās iznāk jūsu jaunā grāmata Manas dzīves karte. Ko, jūsuprāt, iegūst cilvēks, uzzinot savas dzīves astroloģisko karti?
ANDRIS: Kartes zināšana ļauj redzēt to kas patiesībā ir un atširt to no tā kas liekas, ka ir. Tā ir dzīvošana gaismā, kas palīdz ietaupīt laiku, saprast, kam veltīt enerģiju. Jo, kā gan cilvēks var būt laimīgs, ja nedara to, kas viņam paredzēts un kas labi padodas?!
Daudzās pasakās ir sekojošs sižets: karalis nevar vadīt karaļvalsti, jo viņam traucē pūķis. Karalis ir mūsu dvēsele. Kad citi spēki, kas ir mazāksvarīgi, sāk komandēt mūsu dzīvi, ir ziepes, tad nekādas laimes nav. Tad var būt nez cik naudas, un smukas sievas, tāpat labi nebūs.
Nevaru iedomāties, kā var būvēt laimīgu dzīvi, nezinot, kas būs tās centrā. Ja cilvēks to nezina, viņa dzīvi vada citi. Taču miers iestājas brīdī, kad cilvēks jūt, ka ir savā vietā. Bet ziniet, dvēseles miers – tā ir liela ekstra.
Bet cilvēks jau var vadīties pēc intuīcijas!
Var. Es šobrīd jau reti skatos savu karti, bet izšķirošos brīžos to daru. Jo mēs katrs dažkārt izlemjam tomēr intuīcijai nepaklausīt, vai arī nespējam to atšķirt no vēlmes. Un kļūdāmies. Kāpēc dzīvot ar aizvērtām acīm, ja var gan just, gan redzēt? Bet, ja cilvēku vada intuīcija, ja viņš ir savas dzīves karalis, tad nekādas astroloģiskās kartes viņam patiesi nevajag.
Kas vēl mums nepieciešams, lai mēs justos laimīgi?
Mums jāspēj pieņemt to, kas notiek šeit uz zemes un jāspēj tikt galā ar savām emocijām, respektīvi, jāzina, kur sevi likt. Pats par sevi šai sakarā varu teikt: tā es kļuvu astrologs (smejas). Pie manis bieži nāk cilvēki, kuriem ir enerģija, bet kuri mokas ar domu, ka nezina, kur to lai liek. Jo bērni ir izauguši...
Ā, tātad neciešamās sievasmātes vai vīramātes var sūtīt pie jums...
(Smejas). Nē, nu cilvēkiem vajag atrast jaunu pielietojumu, nevis cīnīties ar sevi. Tas taču ir forši, ka cilvēkam ir liela enerģija, grūtāk ir tad, ja nav spēka. Taču arī viņiem ir risinājums: tiem, kam enerģija trūkst, vajadzētu būt kopās, jo tas ir tiesa – jo vairāk tu dalies, jo vairāk enerģiju saņem atpakaļ.
Iepazīstot savu karti, ko jūs tajā ieraudzījāt?
Man karte ir visai sarežģīta. Bet man vienmēr licies, ka sarežģīti stāsti un viņu risināšana ir interesantāki par it kā viegliem stāstiem. Manuprāt, ja laime nāk ar darbu, tā ir vērtīgāka nekā, ja tā tiek piešķirta. Nereti tā notiek: vecāki un vecvecāki, respektīvi, divas paaudzes cīnās un tad piedzimst reāli laimīgs, ar dzīvi apmierināts bērns. Bet apkārtējie brīnās, kāpēc viņš negrib cīnīties un sauc viņu par slinku.
Nevar jau tā lielīties, ka man patīk grūtības, bet tas gan – man patīk grūtību pārvarēšana. Tas tiešām ir kaifs.
Kuras jūs sauktu par lielākajām grūtībām?
Tās izriet no mana rakstura. Esmu ļoti kaislīgs un man šķitis, ka pret šo šķautni man ir jācīnās. Tagad saprotu, ka tā nav īsti pareiza nostāja, jo tad tu būtībā cīnies pret to, kāds tu esi. Izeja ir pieņemt sevi un tad skatīties, kas ir labākais, ko ar to var izdarīt. Kā ar lego klucīšiem: skaties, kādi tev doti un domā, kas ir labākais, ko no tiem izveidot, nevis vienu klucīti atstāj, bet citu izmet. Tā nedrīkst, jo tas nozīmē sevi noliegt. Bet, sevi noliedzot, tu noliedz vecākus un pašu Radītāju. Tas ir grēks.
Bet ko iesākt ar paša kaislību?
Agrāk tā tika izdzīvota, bet... Esmu nonācis pie dažiem atklājumiem. Krišna ir teicis, ka pieredze ir svarīgāka par zināšanām. Kamēr tu kaut ko nepiedzīvo, tu nevari teikt, ka to pazīsti. Par mīlestību var lasīt simtiem romānu, bet tikai iemīloties tu vari teikt, ka mīlestību pazīsti. Es dažkārt domāju, ko nozīmē pazīt dzīvi? Jo ir atšķirība starp Dieva pazīšanu un dzīves pazīšanu. Tieši dzīves pieredze, ko cilvēki intensīvi izdzīvo, ļauj viņiem to iepazīt.
Laime šeit uz zemes un debesu laime ir divas dažādas lietas. Bet svarīgi tās nepretstatīt. Ir tāda dziesmiņa, kur meitene dzied, ka jūtas vainīga, jo priecājas par puķēm, kokiem un putniem. Tā vietā, lai mīlētu tikai Dievu. Bet Dievs atbild, ka viņai par to nevajadzētu uztraukties, jo arī viņš mīl gan puķes, gan kokus, gan putnus.
Ja mēs sākam garīgo un zemes dzīvi pretstatīt, mēs faktiski sev aizliedzam iespēju piedzīvot dzīvi. Jā, dzīves baudīšanu padarīt par mērķi nav pareizi. Taču to nebaudot mēs to nepiepazīstam. Tātad arī tas ir svarīgi. Ir svarīgi atcerēties par mūžīgo un nepārejošo un ir svarīgi arī piedzīvot pārejošo. Jo attīstība nevar notikt tikai augšējās čakrās. Tie, kas jaunībā dzīvo izteikti garīgu dzīvi, atraujas no realitātes. Viņi ir brīnišķīgi, kristāliski tīri cilvēki, bet viņi nepazīst dzīvi. Pavisam cits stāsts ir apzināta atteikšanās no tā ko tu pazīsti.
Jums pieder vārdi, ka patiesība ir svarīgāka par morāles normām. Klientus es vienmēr informēju, ka mūžības skatījumā morāles jautājums ir izšķirošs. Ja vadies pēc tā, tu nesabojā karmu un vēlāk tev būs mazāk jāatstrādā. Taču būsim godīgi: cik daudz cilvēku pieņem lēmumus balstoties uz šo argumentu?
Acīmredzot ir kāds iemesls, kāpēc mums ir jāatvadās no Tēva un pēc tam Viņš atkal jāmeklē. Ja tā nebūtu, mēs Ēdenē jau sākotnēji būtu palikuši. Bet viņā ir jāatgriežas. Tagad es mazliet jau saprotu, par ko ir runa. Ir skaidrs, ka pasaule cikliski aiziet bojā un tad tā atkal atdzimst. Un tāpat notiek ar cilvēku – viņam ir jākrīt un tad atkal jāceļas.
Vēdiskā astroloģija pasaka skaidri un gaiši – mūsos katrā ir konflikts, jo mēs visi esam no Dieva un no dabas. Cilvēks ir pa vidu. Viņa sirds ir tā, kas lemj, uz kuru pusi sliegties: dabas vai dvēseles jeb Dieva pusi.
Runājot ar cilvēkiem, kas atnāk pie manis uz konsultāciju, es nelaipoju, parādu, kas no kā rodas. Piemēram, atnāk sieviete, kas saka: mani vīrs piekrāpa. Es prasu: kā jūs iepazināties? Sieviete atbild: viņš nebija brīvs un es nebiju brīva. Tad prasu: bet ko tad jūs gribat? Viss ir likumsakarīgi.
Bet mēs dažkārt gribam piedzīvot kaislību, zinot, ka par to būs jāmaksā. Kā es varu nosodīt šo cilvēku, ja viņam šajā etapā šī pieredze ir vajadzīga? Nevar cilvēkam to atņemt! Tas ir tas pats anekdotiskais stāsts par mātēm un meitām: māte māca meitu, ko viņai nevajag darīt, bet izrādās, ka viņa pati to visu savulaik darījusi. Kāpēc tas viņai bija jāizdzīvo? Jo tikai savas pieredzes dēļ viņa ir sapratusi, ka noteikta rīcība nebija pareiza.
Bet to, kas ir laimīgu laulību pamats, esat sapratis?
Uzreiz teikšu, ka pāra saderība, mīlestība un laulība ir trīs dažādas lietas. Mēs, astrologi uzskatām, ka vissvarīgākā ir tieši saderība. To var izmērīt un laika gaitā tā parādās kā izjūta, ka ar otru cilvēku kopā jūties labi.
Bet iemīlēties var arī nesaderīgā. Cik tādu piemēru nav!
Trešā ir laulība un tās vienīgais svarīgais mērķis ir bērni. Nav cita svarīgāka mērķa.
Ja runājam par laulību, es pats šai jautājumā esmu bijis māceklis daudzus gadus... Tagad kādu devīto klasi varbūt esmu absolvējis (smejas). Ja tu uzstādi laulību par mērķi, nevis līdzekli, tad tā var būt ilgtspējīga. Bet, ja laulība ir tikai līdzeklis jūtām... No tiem cilvēkiem, kas kopā ir daudzus gadus, es nekad neesmu dzirdējis vārdus: es viņu ļoti mīlu. Drīzāk viņi saka tā: kaut kā jau mēs te kopā mokāmies. Lai gan ir pilnīgi skaidrs, ka viņi šķirties negrasās un pat īsti nevar iedomāties dzīvi bez otra.
Ja cilvēks nepieņem šos nosacījumus, ka laulība nenozīmē eksaltētas jūtas, sagaidāma vilšanās, jo var šķist, kur te ir laime? Jā, laulībā ir lielāka drošība, prognozējamība, atbalsts, bet ne laime baudīšanas nozīmē.
Kad runājām par iespējamo intervijas dienu, sacījāt, ka piektdienās esat aizņemts, tās jums ir bērnu dienas.
Tā tas ir. Agrāk, kad biju godkārīgs un vēl salīdzinoši jauns vīrietis, es strādāju tā, ka man mēnesī bija tikai viena brīva svētdiena. Visas sestdienas un pārējās svētdienas bija aizņemtas vadot kursus, konsultējot klientus, rakstot horoskopus. Kādu laiku tā var, vai ne? Bet vai tā ir dzīves jēga? Nav. Pamazām apzināti es izbrīvēju dienu bērniem. Šodien īsti piektdienas kā bērnu dienas vairs nesanāk, jo visi bērni jau iet skolā, attiecīgi šī diena pārvērtusies par bērnu pēcpusdienu. Bet, kad bērni bija mazi, piektdienās viņus uz bērnudārzu nevedu un tad mums bija viena superīga, riktīga bērnu diena. Bet pašlaik... Nesen pati mazākā pateica: es piektdien iešu pie draudzenes. Te tev nu ir bērnu diena! (Smejas). Bet es priecājos par tiem desmit gadiem, kad šīs kopīgās piektdienas ar bērniem man katru nedēļu bijušas.
Jūs uzskatos esat kļuvis pielaidīgāks.
Jā, es pieņemu vairāk. Savus sapņus neesmu izmainījis, bet... Nezinu, vai tā ir mīlestība vai gudrība vai saprāts, vai viss kopā, bet man šķiet labāk pieņemt, nevis cīnīties. Jo kāda laime ilgtermiņā var būt, ja otrs cilvēks ir nelaimīgs? Attiecībās esmu nonācis līdz tam, ka varu teikt: ja otram ir labi, tad arī man ir labi.
Mēs runājām par to, ka nevajadzētu pārāk nosodīt sevi pagātnē. Un šai sakarā varu teikt, ka esmu kļuvis pielaidīgāks ne tikai pret citiem, bet arī pats pret sevi. Tas arī ir ļoti svarīgs moments. Jo kā jau teicu: nepareiza rīcība, skatoties no šodienas viedokļa, ilgtermiņā var izrādīties pareiza.
Kādu sievieti jūs nekad neprecētu?
Izteiktu karjeristi. Tas nav mainījies.
Kad tā padomāju, visas manas četras grāmatas iznākušas pa šiem gadiem, kopš esmu kopā ar Baibu. Parasti saka: aiz katra veiksmīga vīrieša stāv sieviete. Ja aiz manis stāvētu sieviete, kas mani bukņītu, es neko nebūtu varējis izdarīt, tas man neder. Bet Baiba ir mierīga. Tā ir brīnišķīga lieta, ja mēs varam viens otram būt aizmugure nevis otru bakstot, bet sargājot. Vismaz man noteikti nevajag aktīvu aizmuguri. Tieši otra cilvēka miers manī vairo aktivitāti.

 

Atpakaļ