Ekskluzīvs darbs latviešu valodā. Sinastriskā astroloģija mūsdienās nav iedomājama bez kompozītu kartēm. Viens no labākajiem un jaunākajiem Amerikas astrologu darbiem par šo tēmu. Autors ar ilggadīgu pieredzi apraksta cilvēku saderības faktorus. Piemērota astroloģijas studentiem un praktizējošiem astrologiem.

Fragments ieskatam

I DAĻA

1.nodaļa
Nedaudz teorijas

Pirms ķeramies klāt kompozītu kartēm – kas tas ir un kā tas strādā – ir svarīgi dot pamatojumu tam, kāpēc tas strādā. Tas nav nepieciešams tūlītējai metodes praktiskai pielietošanai, taču, kad ir vajadzīga dziļāka analīze un jāpieņem lēmumi par kādu atsevišķu karti, pēc drošas atbildes būs nepieciešams atgriezties pie šā pamatojuma. Šī nodaļa varētu likties nedaudz teorētiska. Šobrīd jūs varat to izlaist un ķerties pie «gaļas un kartupeļiem» kompozītu metodoloģijā, taču jums būs jāatgriežas atpakaļ šeit beigās pēc pamata receptes.

Piedāvāt fizikālu pamatu astroloģijā un tādējādi struktūru, kurā pamatīgi balstīt kompozītu kartes, ir grūts uzdevums. Kur tādu rast? Gadsimtiem astrologi ir piedāvājuši dažādus skaidrojumus par to, kā un kāpēc planētas varētu ietekmēt notikumus uz zemes, bet šāds skaidrojums vēl joprojām ir vajadzīgs, lai apmierinātu visas ieinteresētās puses, no ezotēriķiem līdz stingriem zinātniekiem. Jā, ja astroloģijas ietekme ir tik reāla, kā tā šķiet, tad par to jābūt tādam aprakstam, lai tas apmierinātu visus.

Pagātnē problēma pastāvēja domāšanas pretrunā starp klasiski zinātnisko metodoloģiju un holistiski garīgo un humanitāro pieeju realitātei. Katra bija ieņēmusi savu teritoriju vai paradigmu un uzskatīja, ka tās ir savstarpēji izslēdzošas. Taču XX gadsimta beigās zinātnes un matemātikas ekspansija aizvien jaunās sfērās (tādās kā haoss un kompleksitātes teorija) ir izvirzījusi minējumus, ka zinātniski un matemātiski modeļi var izskaidrot šķietami mistiskas parādības, kas sākotnēji bija ārpus stingrās zinātnes lauciņa.

Līdzīgi, notikumi, kas iepriekš tika uzskatīti par pilnībā garīgiem vai reliģiskiem (un tādējādi ārpus konkrēta skaidrojuma vai apraksta), tagad ieraugāmi kā pārprasti dabas notikumi ar dabiski likumsakarīgiem cēloņiem. Lai stabilizētu astroloģijas situāciju, ir nepieciešams koncepciju kopums, kas savieno stingri zinātnisko un netveramo.

Pateicoties astrologa, matemātiķa un vēsturnieka Roberta Šmidta pamatīgajam darbam, manuprāt, nepieciešamie ass koncepti pa lielākajai daļai atrodami divās vietās: vizionārajā, bet faktiski nestudētajā darbā Das Gesetz der Serie (Seriālais likums), kuru 1919.gadā publicēja biologs Pauls Kamerers, un fraktālās ģeometrijas un haosa teorijas plaukstošajā lauciņā.

Pētījumus par ievērojamo ikdienas realitātes organizācijas paradigmu, kuru ierosināja Kamerers un kuras ietekme sniedzas daudz tālāk par astroloģiju vien, mēs esam publicējuši arī citur (Matrix Journal no.1 [1989]; Fortean Studies 1 [1990]. Astroloģijas vajadzībām pietiek pateikt, ka Kamerers meklēja patieso kauzalitātes kārtību, kas stāv aiz regularitātēm dažādu iemeslu dēļ, kamēr haosa teorija un fraktālā ģeometrija ir alkusi sniegt kauzālo bāzi neregulāriem fenomeniem. Kamerera darbs ir konceptuāli izturēts visdziļākajā līmenī, tomēr paliekot absolūti nematemātisks; haosa teorija izmanto izstrādātu aprakstošo matemātiku, tomēr tās konceptuālais pamats bieži šķiet nesakarīgs. Daudzās ziņās šīs divas pieejas, šķiet, papildina viena otru, un abām ir dziļa ietekme, kad tās tiek izmantotas astroloģijā un modernajā zinātnē. Patiešām, ir iespējams, ka to atšķirības tiek nogludinātas un tās tiek apvienotas zem plašākas teorijas, kas spētu (cik nu mēs šajā vēstures posmā esam spējīgi aptvert) izskaidrot burtiski visu. Šeit īsumā ir noderīgie koncepti, cik tālu tas skar astroloģiju.

Teorētiskā astroloģija, kāda tā bija pagātnē, tik bieži balstījās uz Junga konceptiem vispār un «akauzālo sinhronitāti» īpaši, tāpēc ir svarīgi šo pēdējo konceptu attiecināt uz tās radītāju, Paulu Kamereru. Jungs piedēvē Kamereram šo konceptu un nepareizi izprot, ka viņš piedāvā jaunu dabas principu, koeksistējošu ar cēlonību un pabeigtību, kas izskaidrotu līdzīgu notikumu šķietami nejaušo grupēšanos, ko mēs dēvējam par sagadīšanos — kā veiksmes joslas un cilvēku uzvedības un planetāro paternu sakrišanu. Patiesībā Kamerers atkārtoti un skaidri uzsvēris kauzālo norišu iepriekš neparedzēto pusi un gribējis paplašināt atzīto dabas likumu klāstu.

Kad viens notikums seko otram un ir tam līdzīgs bez jebkāda acīmredzama cēloņa, tradicionālā kauzalitāte māca mums to individuālo parādīšanos piedēvēt katrā gadījumā citam cēlonim. Kamerera skaistā un vienkāršā ideja ir šāda: tā vietā mums biežāk vajadzētu aplūkot iepriekšējo nosacījumu persistenci, katras dotās sistēmas tendenci («ķermeņu kompleksu, uz kuru iedarbojas spēku konstelācija», kā viņš to apraksta), lai saglabātu tās sākotnējos nosacījumus pēc tam, kad iepriekšējie spēki ir pārstājuši uz to iedarboties — tik ilgi, kamēr neiesaistās citi spēki.

Tas šķietami ir tikai inerces likuma pārformulējums, pacelts sistēmas līmenī, taču Kamerers apgalvoja, ka persistencei ķermeņu kompleksa līmenī nav jābūt vienādai un taisnvirziena, kā tas būtu izolēta ķermeņa gadījumā. Tieši pretēji, sākotnējie nosacījumi parasti persistēs nelineārā veidā. Tie mainīs intensitāti, kā rezultātā to kompleksitāte un manifestēšanās reizēm būs virs vai zem mūsu parastās spējas tos uztvert tieši. Kad tie «uzpeldēs», lai veidotu iepriekšējam līdzīgu notikumu, tās līdzīgā vai pat identiskā atkalparādīšanās tikai šķitīs esam atkarīga no jauniem un nesaistītiem apstākļiem.

Tā kā pilnīgi izolētas sistēmas uz Zemes nav atrodamas, Kamerers savu domu pavirzīja soli tālāk. Kad iesaistās citi spēki, sākotnējo nosacījumu formālais aspekts — laika un telpas organizācija — nevis vienkārši izkliedējas, bet transformējas līdzīgās konfigurācijās, kuras sazarojas lielākās vai mazākās formās vai pat tiek šķietami absorbētas vidē kā daļa no augstāk organizētas struktūras, lai vēlāk «uzpeldētu virspusē» kā oriģināla atspoguļojumi (vai dažkārt kā pats oriģināls), un tas var notikt labu laiku pēc tam, kad oriģināla pēdas izgaisušas skatienam. Tā var izskaidrot tādu notikumu atkārtošanos, kas ir attālāk līdzīgi, — daudzos gadījumos tie ir tikai sākotnējo apstākļu transformācija, kurā mēs nesaskatām savstarpējās sakarības. Un atkal — nav nepieciešams piesaukt jaunus iemeslus sakritībai, tikai Kamerera ambiciozo inerces likuma vispārinājumu un tā attiecināšanu uz veselām sistēmām un tās daļām, ne tikai uz atsevišķiem ķermeņiem.

Kaut arī viņš sniedza sīku, gandrīz Mendeļejeva cienīgu taksonomisku interakciju skaidrojumu, kam vajadzētu izskaidrot visas dīvainās parādības, ko mēs dēvējam par tīru sagadīšanos, Kamerers atzina, ka nav spējis izsekot detaļās, kā darbojas šīs transformētās cēlonības plūsmas. Lai nu kā, teorētiski informācijas formai, kas ievietota vidē, būtu atkārtoti jāsatinas un jāatritinās, un jāatgriežas atkal gandrīz sākotnējā veidolā dažādos punktos vairāk vai mazāk vienlaikus.

Kamerera teorija, ja tā ir patiesa, protams, būtu varējusi izskaidrot visus anomāliju veidus, taču tā iegāja lauciņā, kas bija absolūti nepieņemams 1919.gada zinātniekiem, — otrajā termodinamikas likumā, kas apgalvo, ka kārtībai ir tendence neatgriežami pārvērsties nekārtībā. Nekonservatīvas sistēmas (kādu ir vairākums mūsu ikdienas dzīvē) sairst nejaušībās (frikciju un siltuma zuduma dēļ, kā arī interakcijā ar citām sistēmām), un viss. Agrāk vai vēlāk nejaušības ņem virsroku, un visums samaļas — šādu secinājumu, šķiet, atbalstīja laika novērojumi. Tie rādīja — ja reiz turbulence un nejaušība bija parādījušās sistēmā, tas bija neatgriezeniski.

Pēdējā laika novērojumi, kas noveduši pie modernās haosa teorijas, tomēr devuši pilnīgi pretējus rezultātus. Sistēmas, kas klasiskajā nozīmē kļuvušas pilnīgi nejaušas, parāda augstu kārtības līmeni, ja tiek aplūkotas ar jauno metožu palīdzību. Vēl vairāk — sistēmas, kuras šķietami kļuvušas pilnīgi nejaušas (un nepakļaujas pat haosa teorijas metodēm), bieži atgriežas kā veselums vai kā iepriekšējās kārtības fraktālas permutācijas, ja tās izseko tālāk. Haosa teorētiķi ar neaizvietojamo datortehnoloģiju palīdzību pierādījuši lielāko daļu no tā, ko Kamerers pirms pusgadsimta bija izvirzījis kā teoriju. Vienīgais Kamerera laikabiedrs, kas to pieredzēja, bija Henrijs Puankarē, kura topoloģiskās pārveides darbs atklāja šo formas un informācijas ilglaicīgās satīšanās un atritināšanās tendenci, uz kuru tagad daudzi atsaucas, bet kura viņa dzīves laikā tikai gandrīz pilnībā ignorēta.

Kamerers arī aizsāka tēmu par saistīto cēlonības likuma paplašinājumu, kuru viņš dēvēja par «imitācijas likumu». Jebkuri divi tuvākie ķermeņi vai ķermeņu kompleksi enerģiju vienādošanās dēļ tiecas arvien vairāk līdzināties viens otram. Tas attiecas ne tikai uz to formas un matērijas aspektiem. Jebkuras divas svārstīgas (oscilējošas) sistēmas arī tiecas savstarpēji iedarboties un imitēt viena otru sev raksturīgajā periodiskumā vai «serialitātē», laika gaitā satuvinoties savā temporālajā organizācijā, ar tendenci spēcīgākajam periodiskumam asimilēt mazāk regulāru periodiskumu (tieši tāpat, kā ķermeņi ar lielāku gravitāciju tiecas arvien spēcīgāk kontrolēt mazāku ķermeņu kustību).

Šis fenomens tiek saukts par veidslēgumu (mode-locking) vai fāžslēgumu (phase-locking), zinātnei tas jau sen ir pazīstams, taču līdz šim vāji izskaidrots. Jau XVII gadsimtā to pamanīja dāņu zinātnieks Kristians Hujgens (pulksteņa ar pendeli izgudrotājs), kad viņš atklāja, ka istabā, kurā ir daudz pulksteņu, ar laiku tie visi sāk rādīt vienādu stundu, neatkarīgi no tā, cik sinhroni noregulēti bijuši sākumā. Tas pats fenomens redzams orbitējošos ķermeņos, kuru revolūcijas periods ir to rotācijas periodu reizinājums (piemēram, Mēness vienmēr rāda vienu pusi Zemei un Merkurs Saulei tāpat), un dažādu viļņu uzvedībā (kvarca kristāli un radioviļņi, noteiktas okeāna un paisuma—bēguma konfigurācijas un pat spīdvaboļu koordinētā mirguļošana). Lai gan daudzi transfēra mehānismi var tikt iesaistīti katrā specifiskajā gadījumā (skaņu viļņi cauri sienām pulksteņu gadījumā, paisuma un bēguma gravitācijas spiediens Mēness gadījumā), princips, šķiet, paliek tas pats — spēcīgākas, regulārākas sistēmas tiecas sev pielīdzināt mazāk regulārās.

Kamerera jaunievedums šā fenomena izpratnē ir veidā, kā viņš aplūkoja inerces principu fāžslēgumā: galu galā periodiskums, ar kādu mazāka sistēma pārņem apkārtnes īpašības, kļūs persistents; tas saglabās savu jauno periodisko raksturu kā kaut ko endēmisku pat tad, kad tā saistība ar lielāko sistēmu būs sairusi.

Saliekot kopā savu sistēmiskās inerces vispārējo principu un savu veidslēguma īpašo izpratni, Kamerers sāka skaidrot anomālus fenomenus: bioloģisko evolūciju (kāpēc tā noris ar izrāvieniem), azartspēles (iesācēja veiksmi vai veiksmes joslas), ģeoloģiju un mineroloģiju (kristālu formēšanos), medicīnu (epidēmiju paternus) un pat vēsturi (kāpēc nozīmīgākās idejas rodas vienlaikus vai kāpēc izvēršas kari).

Kamerers tikai deva mājienu, ka šīs teorijas, iespējams, varētu kalpot kā zinātniska bāze astroloģijai, bet tagad par to, kā šos principus varētu pielietot.

Lielākie «tuvākie» ķermeņi, kuri mūs varētu ietekmēt šeit, uz Zemes, ir Saule, Mēness un citas planētas. Kaut arī to gravitācija uz indivīdiem, kas apdzīvo Zemi, ir niecīga (kā astroloģijas zinātniskie atmaskotāji tūdaļ naski apgalvos), to ietekme uz mūsu planētu kā tādu ir ievērojama — līdz pat tās kosmiskajai orbītai. Tādējādi visa planēta ir pakļauta spēcīgiem, regulāriem ciklu atkārtojumiem vai gravitācijas spiediena viļņiem, kas, saskaņā ar Kamerera principiem, tiecas veidslēgt citas lielas sistēmas uz Zemes (paisumus un bēgumus, laikapstākļus, ģeoloģiskos ciklus u.c.). Šīs sistēmas cauri mūžībai turpina ietekmēt par sevi mazākas sistēmas. Šie atkārtotie cikli nav viendabīgas vienības, bet atšķirīgi katrai planētai atkarībā no tuvākajām asociētajām frekvencēm (tieši tāpat kā kristāli veido dažādus režģus pie dažādiem radioviļņu garumiem). Miljoniem gadu laikā tiek veidotas un nepārtraukti pastiprinātas daudzum daudzas integrētas sistēmas.

Saskaņā ar otro termodinamikas likumu, šīm mazākajām sistēmām dēļ frikcijām, siltuma zuduma kosmosā utt. vajadzētu ātri vien sairt. Taču, ja informācijas paterni, kā uzskata Kamerers un haosa teorija, nepazūd, bet tikai diverģē radniecīgās formās, visa sistēma vai tās daļas vairāk vai mazāk detalizēti attīstīsies tieši tandēmā (un tuvāko planetāro ķermeņu spiediens to pastiprinās). Katras planētas gravitācijas ritms attiecībā pret Zemi pāries daudzskaitlīgās mazākās sistēmās, kuras sākotnēji ir saistītas ar tās frekvenci (līdzīgi kā harmoniskā virstoņa sērijas, bet ne tik uzmācīgi), savstarpēji iedarbojas savā dažādībā, taču nepārtraukti parādās oriģinālam tuvākās formās un saskaņā ar to un cita ar citu. Tādējādi «sinhronitāte» patiesi ir cēloņseku situācija — vairāk gan laika nekā telpas ziņā.

Kāds var iebilst — kad planēta, tāda kā Marss, atgriežas dotajā vietā savā orbītā, uz Zemes bāzētas sistēmas šis notikums ietekmē vairāk kā cauri laikiem veidojies pulsa pastiprinājums, nevis tikai kā konkrētais tranzīts — šā tranzīta laiks indicē konkrētu ar Marsu saistītu sistēmu sinhronizāciju, kas pastiprinās mazākas sistēmas lejupejošā veidā. Dabiski, pie šādas shēmas atsevišķa tranzīta iespaids ne vienmēr būs tūlītējs un tiešs, bet gan mainīgs un aptuvens saskaņā ar lejupejošo sistēmu attīstību — tas ir visai ļodzīgs apgalvojums, kas tik bieži tiek aplūkota astroloģijā un kas tik ļoti mulsina astrologus un priecē atmaskotājus. Faktiski tā varētu būt atslēga, kas izskaidro visu sistēmas darbību.

Iedomājieties, ka guļat siltā vannā. Ja jūs maigi airējaties ar rokām, kādu brīdi nekas īpašs nenotiek, bet pēc laika ūdens sāk viļņot no vienas puses uz otru līdz ar jūsu rokām (un, no matemātikas viedokļa, rezonansē ar vannas dimensijām un tilpumu). Ja jūs tagad rokas atbrīvosiet, radītā rezonanse liks tām kustēties līdz ar sistēmu. Ja izvilksiet rokas no ūdens pavisam, inerces rezonanse liks ūdenim turpināt skaloties vēl labu laiciņu. Sākotnējā iemesla vairs nav, bet galvenais iespaids joprojām persistē tā atbūtnes laikā. Cik gan daudz varenāka ir planetāro sistēmu ietekme, kuras veidojušās miljardos gadu un kuru galvenie spēlētāji joprojām piedalās spēlē?

Šī pieeja noteikti runā par labu spēcīgajai ietekmei, ko planetāri ķermeņi atstāj pat uz vismazākajām sistēmām uz Zemes — gan dzīvām, gan nedzīvām. Bet kā ar natālo horoskopu — kā tas izskaidro to? Kas tāds īpašs notiek dzimšanas brīdī, dodot pamatu šīm sistēmām iedarboties uz jums visas dzīves garumā? Atbilde rodama Kamerera persistences teorijā vai vecajā, labajā inercē. Dzimšanas brīdī (faktiski pirmā elpas vilciena brīdī) bērns kļūst par neatkarīgu sistēmu, elementu un spēku konstelāciju, kas cenšas saglabāt savu sākotnējo nosacījumu struktūru. Vēl vairāk — dzīves sistēmām ir raksturīga atkārtošanās (atgriezeniskās saiknes sistēmas, kas pašas sevi uztur), tāpēc šīs sistēmas tālāka attīstība daudz vairāk pretojas izmaiņām nekā nerekursīvas sistēmas (piemēram, virpuļviesulis). Faktiski šī rezistence pret pārmaiņām piemīt ikvienai citai sistēmai, kura ir rekursīva vai vismaz cenšas sevi saglabāt, — kuģim, valstij, korporācijai —, kam arī mēdz veidot horoskopus. Dabiski, tranzīti ir vienkārši laiki, kad planetārie spēki pārklājas ar sākotnēji nostiprinātu nosacījumu komplektu un tādējādi spēj ietekmēt rekursīvu sistēmu. (Vēl vairāk — no šāda skatpunkta ir viegli redzēt, ka citkārt par noslēpumainām uzskatītās astroloģijas tehnikas dažādu progresiju noteikšanai ir vienkārši cits veids, kā aplūkot tranzītus un to turpmāko ietekmi caur vienu fraktālu transformāciju — kā diena pielīdzinās gadam, piemēram. Šāda pieeja būtu loģiska tiklab no haosa teorijas, kā no Kamerera viedokļa.)

Tālākais secinājums, kas izriet no Kamerera skata uz sistēmisko inerci, ir nešaubīgs, kaut arī nav īpaši uzsvērts viņa darbā, — jo ilgāk sistēma paliek neskarta, jo lielāka ir tās persistence. Tādējādi planētām, kas ir saglabājušas savas relatīvi stabilās orbītas ļoti ilgu laiku, persistences kvalitāte ir nesamērīga attiecībā pret masu. Šo konceptu izvirzīja arī Einšteins (tiesa gan, viņš to tā arī nepierādīja). Saprātīgs izskaidrojums tam būtu, ka laiks ir sistēmas vai objekta ceturtā dimensija. Jo ilgāk šāda rekursīva sistēma eksistē, jo lielāka tā kļūst, vismaz laika dimensijā. Šķietami sadzīviskā līmenī ikviens zina — jo ilgāk birokrātija (vai personisks paradums) pastāv, jo grūtāk tikt no tā vaļā. Šā fenomena ietekme uz kompozītu kartēm ir pamatīga — jo ilgāk persistē attiecības, jo vairāk tās pieņemas spēkā un inercē.

Kā aprakstīts iepriekš, kompozīta karte ir horoskops, kas izveidots no divu personu natālo karšu viduspunktiem — kompozīta Saule ir viduspunkts starp abām natālajām Saulēm, Mēness ir abu natālo Mēnešu viduspunkts utt. Tā izveidojas jauns, matemātiski izskaitļots horoskops, kas burtiski apraksta divu personību mijiedarbību: krasta līniju, kāda tā bija, kad kaut kas beidzās un sākās kaut kas jauns. Kā jebkura krasta līnija, tā var būt līdzena un viegli pārvarama vienā punktā, bet līkločaina un draudīga cituviet. Kā jebkuru krastu, to ietekmē jauks un vētrains laiks.

Šos astroloģiskos laikapstākļus rada atkārtoti planētu un spīdekļu tranzīti, kuri, gluži kā īstās krasta līnijas, burtiski izveidojuši zīmējumu no paša sākuma (1.attēls). Tas ir matemātisks fenomens, to apraksta cipari, kas tiek lietoti, lai konstruētu divas personas apvienojošu karti. Piemēram, mēs zinām, ka katra persona piedzīvo regulārus ikdienas, ikmēneša un ikgadējus tranzītus uz savu natālo Sauli, piedodot šim punktam kāpjošu vai krītošu ritmu. Kompozīta saule ir precīzi tas punkts, kur šie ritmi tiek nodoti no vienas personas otrai un mainās no relatīva pacēluma uz kritumu vai otrādi. Tas patiesi ir kritisks fāžu maiņas punkts, kurā viena persona (parasti pati to neapzinoties) nodod bumbu otrai līdz ar savstarpēju enerģijas un atbildības maiņu. Tas ir savstarpējas iedrošināšanas punkts, pārejas punkts, kur viens nomaina otru vispirmatnējākajā līmenī. Kad tranzīts iet pāri, individuālais solārais ritms nepārtraukti pastiprina šo transfēra punktu, veidojot atsevišķu tieši šīm attiecībām unikālu kop ritmu. Tā notiek ne tikai ar abu indivīdu natālajām Saulēm, bet arī ar pārējiem natālajiem debesu ķermeņiem. Kad apzināt visus šos punktus, jūs sākat aprakstīt kompozīta krasta līniju.

1.attēls
Tranzīti cauri laikam: tranzīts, pieskaroties A (15 grādos Dvīņos) «nodod» relatīvo spēku tranzītam uz B (15 grādi Lauvā) punktā C (15 grādi Vēzī)

Šī fiziskā un matemātiskā kombinācija sāk pati savu dzīvi, kas var būt atšķirīga no abiem to radījušajiem indivīdiem. Divi cilvēki, kuriem abiem ir labvēlīgi aspekti starp spīdekļiem, var atklāt, ka viņiem kompozītā ir Saules kvadrāts ar Mēnesi, ar kuru var būt pagrūti sadzīvot — grūti tieši tajās jomās, kuras abiem ir diezgan svešas un liek brīnīties, kas gan vispār te notiek. Un otrādi — personas, kas noteiktās jomās ar sevi varbūt ir krietni pacīnījušies, atklāj, ka attiecības maģiskā kārtā ļauj viņiem kopā funkcionēt labāk nekā katram par sevi. Te nu attiecības patiesi atklājas vairāk nekā divu saskaitāmo summa.

Kompozīta karte un tātad pašas attiecības veidojas no atkārtotu individuālo ciklu kombinācijas un to savstarpējās apmaiņas, tāpēc, jo ilgāk divi cilvēki ir kopā, jo spēcīgāks un pilnīgāks ir kompozīta iespaids — tas iesakņojas un panāk pats savu inerci. Būtībā šī karte ir viduspunkts, kur Kamerera «imitācijas efekts» dzen šīs attiecības cauri laikam. Kad tās nostiprinās, persistences kumulatīvais efekts (vai sistēmiskā inerce) aug un kļūst spēcīgāka. Tas padara labos aspektus vēl izturīgākus, sliktiem paradumiem liek atkārtoties un ilgtermiņā dod lielu ieguldījumu attiecību stiprajās un vājajās pusēs. Tā kā gan labās puses, gan problēmas lielākajā daļā attiecību tiecas uzturēties zemapziņas līmenī un parasti to ir grūti kontrolēt vai mainīt, kompozīts kļūst par neaizvietojamu rīku, kas palīdz izgaismot attiecības un pacelt tās apzinātas attīstības un izaugsmes līmenī. Droši vien tā ir pirmā lieta, kas abiem partneriem jāaplūko, dibinot attiecības, jo kompozīts ir šablons nākotnei un pareģojums tiklab lietu turpmākai attīstībai kā sākumam. Partneriem laiku pa laikam pie tā ir jāatgriežas. Viņi varētu daudz vairāk kontrolēt attiecību attīstību un mazāk ietekmēties no apstākļiem, kurus paši neizprot.

Runā, ka dažas laulības un attiecības bija likteņa lemtas un citas ne. Kompozītu kartes to nosaka droši un uzreiz. Kompozīta izmantošana attiecību sākumposmā dod partneriem zināmu kontroli, kādas pirms tam nebija. Tas palīdz viņiem līdz zināmai pakāpei mainīt un labot to, no kā citkārt viņi būtu izvairījušies, un maksimizēt labo, kas citkārt tiktu uztverts kā pašsaprotams. Tas ļauj abiem partneriem (ja viņi ir gatavi uzņemties individuālu atbildību) neļauties svešas trešās puses — pašu attiecību — kontrolei, bet iesaistīties vai iziet no tām, ja abiem tā ir labāk. Faktiski tā ir diezgan moderna, revolucionāra ideja, sevišķi attiecībā uz laulībām.

Pagātnē abi partneri bija nolemti mūža verdzībai laulībā — vienalga, vai tā bija izdevusies vai ne. Pēc tam uzstādījums mainījās: ja nesanāk, šķiries (pat tad, ja ir kaut kas saglabāšanas vērts, nospļaujies un aizmirsti).

Taču ir iespējama arī trešā pieeja, ko piedāvā kompozīta karte un tās pārstāvētais fenomens. Šis jaunais skatījums uz attiecībām atzīst, ka jebkurš pāris saskaras ar spēcīgu, bet manipulējamu trešo pusi — pašām attiecībām. Apziņa, ka attiecības veidojas no abu divu mijiedarbības, ļauj abiem ieiet attiecībās un iziet no tām, kad abiem tā ir labāk, un izmantot attiecību spēku, kad abi no tā tikai iegūs. Tieši tāpat kā kompozīta karte pati apraksta savstarpējās ietekmes smalkumus, šīs tehnikas lietošana turpmāk dod iespēju iesaistītājiem vairāk kontrolēt viņu dzīves. Astroloģijā, tāpat kā visur citur, zināšanas ir spēks: akla nolemtība ir muļķības bērns un liktenis ir novēlojusies atskārsme par to, kas noteikti būtu bijis jāņem vērā (un atbilstoši jārīkojas).