Planētas un raksturs

                                                              

Nopietns, dziļš un interesants darbs, kurā tiek apskatīti psiholoģisko kompleksu veidošanās un risinājumi.

Fragments ieskatam

Tajā laikā, kad pamata instinktu funkcionēšanas līmenī ir salīdzinoši nedaudz, atbilstoši psihiski rosinājumi var attīstīties variantu daudzveidībā, kas bezgalīgi modificējas kolektīvas kultūras un sociālas ideoloģijas ietekmē, tāpat arī uz individuālas iztēles rēķina. Iztēle – tā ir pēc būtības spēja transformēt bioloģiskus instinktus daudzās simboliskās darbībās un nozīmīgos tēlos, radīt sarežģītas drāmas, rituālus, komēdijas (tāpat arī sapņot), bioloģiskas, pēc tam sociālas darbības substances, ar kuru palīdzību īstenojas cilvēka dzīves galvenās funkcijas. Pietiek atcerēties, cik sarežģītos, smalkos un netiešos veidos izpaužas pēc savas būtības vienkāršā seksuālās darbības tēma, kā tā attīstās kultūras un individuālu variāciju miriādēs, un mēs sapratīsim, ka cilvēka iztēle nav vienkāršs process.
 

Bet šī atražošanas funkcija – tā kalpo kā visas sarežģītās seksuālās darbības, jūtu, tēlu un priekšstatu pamats, kas nepieciešams pilnīgākai cilvēku sugas iedzimtu dzīves potenču izpausmei. Tā izsaka tikai vienu no cilvēka organisma fundamentālajām vajadzībām. Bet visu funkciju komplektu var klasificēt dažādos veidos; vispārējāka liekas klasifikācija (jo tā aptver gan psiholoģisko, gan fizisko līmeni), kura izšķir četras galvenās funkcijas, četras stimula vajadzības, enerģijas izmantošanas kanāla vajadzības:
1) vajadzība būt īpašai, sevišķai būtnei;
2) vajadzība uzturēt šīs īpašās būtnes raksturīgo formu vai temperamentu;
3) vajadzība to atražot;
4) vajadzība to transformēt atbilstoši kādam noteiktam mērķim.
 

Katra no šīm vajadzībām var parādīties kā pozitīvā, tā negatīvā veidā, tas ir – vai nu kā anabolisks, vai kā katabolisks spēks. Katra, tiecoties pēc apmierinājuma, var izplatīties uz visu fiziski psihiskā ķermeņa platību, ja to neaptur citi funkcionālās darbības veidi un nenotur uz vietas tas spēks, kurš strukturē organismu kopumā. Šis spēks ir patība, ko saprot kā galveno ritmu un virzītājspēku, kas atrodas visu bioloģisku un psiholoģisku funkciju pamatā. Tādā izpratnē patība sastāda īpašu, būtisku individuālu dzīvības enerģijas formu; bet tā saistīta ar zināmu garīgu faktoru (un zināmā nozīmē no tā emanē); tā kā labāku terminu nevar atrast, es šo faktoru saukšu par Dvēseli.
Atsevišķas personas apziņas līmenī patības strukturējošo funkciju izpilda galvenokārt sabiedrības un kultūras kolektīvie paradumi. Šie likumi un paradumi vada bērna apziņas attīstību, kopā ar vecāku un apkārtējās dzīves apstākļu ietekmi tie rada – tieši vai netieši, pozitīvi vai negatīvi – to, ko mēs saucam par “ego”.
 

Ego izsaka apziņas lauka struktūru; tas ir, tas nosaka veidu, kādā persona apzināti un pierasti reaģē uz ikdienas dzīves uzdevumiem un iespējām. Tas ir sociālais produkts, bet apziņai tas kļūst par ego centru, vadošo principu. Tomēr ego patstāvība ir samērā nosacīta, tas viegli kļūst pielīdzināms (vai gandrīz pielīdzināms) noteiktai funkcionālai vai emocionālai organisma reakcijai kopumā. Kad cilvēks saka “a”, vairumā gadījumu viņš ar to domā ego, nevis to funkcionālo spēku, kurš uztur un attīsta ego veselo eksistenci bezapziņas līmenī. “Individuālā patība” lielāko laiku eksistē tikai dziļumā. Apziņas virspusē parādās tikai pavisam kas cits – protams, saistīts ar šo būtisko individualitāti, bet uzurpējošs tās īsteno funkciju, par to pat nenojaušot, - tas ir ego.
 

“Vēlēšanās būt īpašai būtnei” cilvēkā apzinātu formu iegūst kā ego – sevišķi mūsdienu cilvēkā. Jebkurā iespējamā veidā ego cenšas apliecināt savu esamību, atšķirīgu no citiem ego; tas sākumā neizbēgami izvēlas visām dzīves problēmām izslēgšanas pieeju. Tas rīkojas tipiski cilvēciskai kultūrai, bet līdzīgi kultūras īpatnībām pirmatnējās iekārtas stadijā: visu, kas viņam nepieder, uzskata par svešu, par bīstamu “citu”. Patībai nav tādas tieksmes uz izslēgšanu, jo, kaut arī katrai patībai ir unikālas īpašības, visas patības var uzskatīt par Cilvēka plaša un visuaptveroša pamattoņa virstoņiem, bet plašākā nozīmē – Visuma.
 

Ego un viņa tieksme būt īpašam, sevišķam, galvenokārt attiecas uz Saturnu, jo Saturns – tas ir princips, kurš visur ceļ robežas, kas atdala iekšējo no ārējā. Saturns, tātad, nozīmē individuālas personības atdalīšanu no plašāka veseluma – no cilvēces vai pat grupas, kurā personība darbojas. Taču Saturns tāpat fokusē un koncentrē apziņu, un bez Saturna fokusējošā spēka nav personības ar patstāvīgu raksturu, nav sabiedrības, nav zināšanu nodošanas no paaudzes uz paaudzi.
 

Saturna darbībai nepieciešams Mēness; ja Saturns ir forma, tad Mēness ir dzīves saturs, ko šī forma savākusi un strukturējusi. Mēness izsaka organisku adaptācijas spēju uz apstākļiem noteikta tipa reakcijas robežās, bet pašu reakciju nosaka Saturns.
 

Katra no augstāk minētajām četrām tieksmēm saistīta ar planētu pāri. Pāris Saturns – Mēness attiecas uz tieksmi būt īpašai būtnei; šī tieksme, darbodamās tikai apziņas līmenī, pielīdzina Saturnam ego. Tomēr daudz dziļākā nozīmē kaut kas no Saturna piemīt arī patībai, jo pat visatklātākais un garīgi bagātākais cilvēks atšķiras no citiem cilvēkiem. Nevajag sajaukt “atšķirību” ar to izņēmuma sajūtu un elastības trūkumu, kas raksturīgs ego, vismaz mūsdienu psiholoģiskā termina nozīmē.
 

Jupiters, kā tālāk redzēsim, galvenokārt atbild par sociālās kopības jūtām, par cilvēka spējām uz asociāciju un kooperāciju, kurai pateicoties viņš varēja izdzīvot džungļu apstākļos – vienalga, vai tas bija pirmatnējais mežs, vai modernas pilsētas. Jupiters – sargātājs. Viņš atbalsta to, ko noteicis Saturns, pārī ar Merkūru, kurš pārstāv samērošanas principu, nervu sistēmas spēju saskaņot sajūtas un priekšstatus, radošā prāta spējas asociēt tēlus.
 

Pāris Marss – Venēra pārstāv trešo, reproduktīvo tieksmi, bioloģiski – seksuālos aktos, psiholoģiski – iztēles radītu formu projekcijās ( mākslas darbos utt.) un kultūras vērtībās.
 

Kas attiecas uz ceturto, transformācijas tieksmi, mēs tās darbībai cilvēkā varam izsekot pēc ritma, ko debesīs nosaka planētas Urāns, Neptūns un Plutons.
 



Atpakaļ