Vēdiska astroloģija – planētas
Ļoti rūpīgi izstrādāts darbs par planētu patieso nozīmi astroloģijā. Balstoties uz Vēdu mitoloģiju tiek skaidri parādīta katras planētas dziļākā Dievišķā misija cilvēka dzīvē. Grāmata labi saprotama, tajā aprakstīti septiņu planētu un divu Mēness mezglu būtība. Izdevums piemērots studentiem, astropsihologiem, ikvienam garīga ceļa gājējam.
Fragments ieskatam
3. Merkūrs (Budha)
Merkūrs ir planētu hierarhijas princips. Tam ir noslēpumaina izcelsme. Tam tiek piedēvēta īpaša, dziļa nozīme alķīmiskajā literatūrā. Shematiski Merkūru attēlo kā apli, kurš atrodas virs krusta, bet virs apļa atrodas loks kā kronis . Ja novāktu loku virs apļa, tad iegūtu Venēras simbolu. Sanāk, ka loks ir Merkūra atšķirības zīme. Merkūrs sevi apvieno visas Venēras īpašības – jūtīgumu, uzņēmību un tiekšanos uz Dievišķo impulsu materializāciju. Merkuriānisko impulsu ietekmē Venēras īpašības vai nu ieslīgst vēl dziļāk materializācijā, vai, gluži pretēji, kļūst smalkākas, gaišākas atverot dvēseli Dievišķā sākuma apziņai. Viss ir atkarīgs no intelekta attīstības. Merkūrs ir kontrolējošais Prāts, kurš personībai lietot savas domāšanas spējas – saprātu un intelektu. Uzmetot skatu, loks, kurš atšķir Merkūru no Venēras, liek atcerēties par Mēnesi. Patiesībā Merkūrs ir saistīts ar Mēnesi. Merkūra nosaukums sanskritā ir Saumaija jeb Somaija, tātad Somas dēls. Soma ir viens no Mēness vārdiem. Mēness pārstāv tīro apziņu. Atspoguļojot universālo dzīves būtību, kura nāk no Saules, Mēness novirza Saules starus pastāvošās pasaules zemākajos līmeņos, uzturot un piesātinot ar enerģiju Zemes dzīvi. Tīrā apziņa dod spēju saprast (izzināt) kaut ko, laikā kad uztveres objekts nav klāt. Tiltu starp zināšanām, kuru jēga ir aktīvais potenciāls un tīro saprātu, kurš ir patiesās esības sapratnes līdzeklis, veido intelekts. Tā ir Merkūra rakstura īpatnība. Tādā veidā planētas simbols krusta (izpausmes) savienojumā ar apli (evolūcija kā vienots veselums) un loku, kurš atgādina Mēness sirpi (tīro apziņu), atspoguļo Merkūra funkciju. Loks apļa augšā simbolizē dažādus impulsus pēc tam, kad tie ir pieņēmuši individuālu formu un sākuši virzīties pa atbrīvošanās ceļu. Nenoslēgtais loks simbolizē subjektīvā impulsa pēdējā objektivācijas momenta saikni laikā, kad sākas dvēseles atbrīvošanās. Tādā veidā Merkūrs darbojas plašā telpā un spēlē vidutāja lomu starp dieviem un cilvēkiem.
Merkūra loks atklāj vēl divus planētas aspektus. Pirmkārt, loka saskarsmes punkts ar Venēras apli atbilst brīdim, kad gars ieslīgst matērijā. Loks atveido Dievišķās enerģijas nonākšanu lejā. Otrkārt, virzīšanās no loka uz tā smailēm nozīmē bēgšanu no materiālās pasaules. Uz šādas divējādas interpretācijas iespējamību norāda fakts, ka cilvēka domāšana (intelekts) var viņu novirzīt gan visdziļākajā materiālismā, gan atbrīvoties no tā pilnībā. Un tas pa kādu ceļu virzīsies cilvēks – paliks pie Gara vai akumulēs sajūtu baudas – ir lielā mērā atkarīgs no Merkūra novietojuma. Merkūrs un Venēra izplatījumā atrodas ļoti tuvu viens otram. Tikpat tuvu atrodas cilvēciskā ķermeņa apvalki – Anandamaija Koša, Svētlaimes ķermenis (atbilst Venērai) un Vidžnamaija Koša, Saprāta ķermenis(atbilst Merkūram). Šie divi apvalki izteikti ietekmē cilvēku un viņa dabu.
Arī alķīmiķi piedēvēja Merkūram lielu nozīmi (K.G.Jungs ‘’Psiholoģija un alķīmija’’). It kā runājot par Merkūru – metālu (dzīvsudrabu), viņi patiesībā apsprieda apziņas raksturu un darbību. Ja var ticēt alķīmiķiem, Merkūrs (dzīvsudrabs) pārvērš melno metālu zeltā. Tā ir alegorija par piezemēto un materiālo būtņu transformāciju cēlās būtnēs, kuras sasniedz savu pašrealizāciju, atgriežoties pie sākotnējās, tīrās dabas. Pateicoties savai uzņēmībai Merkūrs spēj pārveidot jebkuru cilvēcisko pieredzi tīrā apziņas pārdzīvojumā. Patiesību var iepazīt tikai ar atbrīvota parāta palīdzību, ar saprātu, kurš atbrīvojies no matērijas un fiziskās piesaistīšanās valgiem. Saskaņā ar vēdiskajiem priekšstatiem, tikai ar trenētu un pareizi orientētu saprātu var atbrīvoties no gara tumsības, kura slēpj no mums patieso Visuma dabu.
Loks Merkūra simbolā nozīmē spēju pārveidot ikdienišķos un unikālos pasaules iespaidus Patiesajā Apskaidrībā. Lai arī kādu pieredzi cilvēks iegūtu, šis apziņas aspekts ar gadiem neizblāvo, nenoveco un neatslābinās, un nav nekādu šķēršļu, kuri traucētu tam izpausties. Tīra apziņa var pacelties līdz pašiem augstākajiem būtības pakāpieniem. Tīra apziņa ir mūžība un mūžīgā kustība, tajā nav materiāla satura, kurš varētu izkropļot tā pilnīgo harmoniju, tādēļ tā nenoveco. Tīrās apziņas stāvoklī nav vietas matērijai – jautājumiem un šaubām. Tai raksturīga mūžīgā jaunība. Tai piemīt nemainīga pielāgošanās spēja, tā pielāgojas jebkurai situācijai. Merkūrs saglabā mūžīgo jaunību, jo Prāts veiksmīgi spēj pāraut tik ļoti ērtos gara tumsības valgus.
Merkūrs un Venēra atrodas tuvāk Saulei kā citas planētas. Uz Sauli tiecas arī šo abu planētu simboli. Saules principa veidotās idejas apziņas līmenī uztver ar uztveres un jūtīguma starpniecību. Patiesībā, uztvere un iedomu tēls (objekta sapratne) ir vienmēr vienoti, bet tikko sākas domāšanas process, tā sākas kustība tālākās materializācijas virzienā vai, gluži otrādi, pilnīgas atbrīvošanās no materializācijas. Kustības virziens ir atkarīgas no cilvēka apziņas līmeņa.
Loks, kurš noslēdz Merkūra simbolu, atgādina baznīcas kausu. Tas uztver Saules sūtīto Dievišķo potenciālu, kuru pārstāv apļa elements Saules simbolā, pēc tam tas izpaužas caur Merkuriāniskās uztveres un intelektuālās jaunrades principu. Rezultāts tiek nodots tālākai citu planētu apstrādei. Merkūrs ir totipotents – tas satur potenciālu tālākai diferenciācijai jebkurā virzienā. Loks tā simbolā nozīmē vēdisko jēdzienu Mahata jeb Kosmiskais Saprāts, kura ietekmē notiek sadalīšana. Pēc būtības atklātais Visums ir viens no šādas diferenciācijas rezultātiem.
Tātad, Merkūrs ir mūžīgi jauns kā Dievišķā spēka rezervuārs - kauss, kuru tas izpauž diferenciācijas procesos. Tas arī ir Mahata jeb Kosmiskā Saprāta princips. Bez tam, simbola loka, apļa un krusta savstarpējais novietojums apstiprina īpašo planētas lomu cilvēka garīgajā ceļā. Paceļoties no krusta – blīvās matērijas – uz apli, personība sajūt Dievišķo potenciālu kā visu pastāvošo formu eksistences pamatu. Pateicoties Merkūra integrētajam veselumam, tā darbības rezultāti ir daudz labāki kā Venērai, īpaši jomās, kuras attiecas uz interesēm (Merkūram tās ir plašākas), adaptācijas spējām, kā arī prāta un komunikācijas iespējām. Merkūrs, atšķirībā no Venēras, neizsauc vēlmi pēc pašapmierinātības. Merkūrs, iemiesojot sevī Mahatas principu, pārvar nāvi. Nav noslēpums, ka, pēc cilvēka nāves, viņa domas turpina dzīvot. Labā horoskopa puse (no ceturtās līdz desmitajai mājai) atbilst cilvēka personības unikālajam ceļam. Tādā veidā, piektā māja atbilst radošā potenciāla realizācijai, sestā – pretestības, kuras radušās ikdienas Zemes dzīves darbībā, pārvarēšanai, septītā – savstarpējām mīlestības un naida attiecībām un sabiedriskajai dzīvei, astotā – slimību, nāves, iznīcības problēmām, devītā – garīgajiem veikumiem. Tad, kad visa pieredze tiks asimilēta apziņā, Merkūra darbība apstāsies un doma vairs neturēs dvēseli par savu kalpu.
Alegorija vēsta, ka Merkūrs piedzima no Taras un Somas mīlas sakara (kā jau iepriekš tika stāstīts). Šajā stāstā par neuzticību ar visiem tās pārdzīvojumiem ir atspoguļots konflikts, kurš attīstās dvēseles dziļumos ikvienam, kurš tiecas pēc garīgām zināšanām. Vēlme pēc augstākajām zināšanām, kuras pārzināja Soma, piespieda Taru iesaistīties mīla sakarā. Šī alegorija atspoguļo Somas un Taras apziņu sajaukšanos tajā augstajā līmenī, kurā notiek iekšējā savstarpējā sazināšanās. Taru neapmierināja spožie ārējie rituāli un viņa vīlās Jupiterā – tradīciju, sabiedriskās kārtības un ekzotērisko reliģisko kultu simbolā. Pirms viņa ieguva apgaismību, kura simbols ir Merkūra piedzimšana, Taras dvēselei bija jāiziet cauri laicīgajiem reliģiozajiem rituāliem, lai ar savu pieredzi apzinātos to veltīgumu. Tikai tad, kad dvēsele sajūt ārējo rituālu paviršumu un virspusējību, cilvēka prātā paveras apgaismības ceļš. Tīras apziņas pazīme ir neizkropļota uztvere un caurvijošo dzīves principu izpratne. Merkūrs pauž spēku, pateicoties kuram tāda uztvere un izpratne kļūst iespējama, to atmodina izteikta tiekšanās uz Realitātes izzināšanu. Merkūrs dod to, ar ko patiess saprāts vai cilvēka sapratnes spēks atšķiras no vienkāršas informācijas vākšanas.
Merkūrs apprecēja Ilu jeb Idu. Šajā laulībā piedzima Pururavas, Mēness valdnieku dinastijas pamatlicējs. Ila bija Manu meita, kurš, savukārt, bija Saules dēls. Leģenda vēsta, ka, ar Višnu, Visuma sargātāja, palīdzību, Manu izdzīvoja plūdu laikos un dibināja Saules valdnieku dinastiju, tomēr tam nebija bērnu. Ļoti vēloties dēlu, Manu gatavoja ziedojuma rituālu Mitram (Saules dievam) un Varunam (Ūdens dievam). Priesteris, kurš pildīja rituālu, kaut ko sajauca un tā rezultātā piedzima meita, kuru nosauc par Ilu. Dievības pažēloja Manu un izmainīja bērna dzimumu. Tā Ila pārvērtās par jaunekli vārdā Sudjumna. Ziņas par to aizgāja līdz Šivam. Varenais dievs sadusmojās un nolādēja Sudjumnu-Ilu, tādēļ tā atkal pārvētās par sievieti un apprecēja Budhu un dzemdēja viņam dēlu Pururavasu. Pēc Višnu gribas, Ilu atkal kļuva par vīrieti un kļuva par trīs dēlu tēvu.
Saskaņā ar citu šī mīta versiju, Ila bija Manu vecākais dēls. Kurš kļuva par sievieti pēc tam, kad pabija svētajā Parvati, Šivas sievas, birzī. Ilas draugi ļoti lūdzās Šivam un Parvati par savu draugu, un tie nolēma – vienu mēnesi Ila pavadīs vīrieša ķermenī, bet otru – sievietes mēnesī.
‘’Sathapatha-Brahmanā’’ sieviete Ila izcēlās no upura, kuru Manu ziedoja, lai iegūtu pēcnācējus. Viņas skaistumam nebija iespējams pretoties, Mitra un Varuna paziņoja par tiesībām un Ila, bet viņu palika uzticīga Manu. Manu ar viņu nodzīvoja ilgu laiku, kura laikā viņš lūdzās un badojās cerībā iegūt mantinieku. Beigu beigās viņam tas izdevās. Saskaņā ar šo leģendu Manu dinastija radās no Manu un Ilas savienības.