Sajūsmināšanās kā dzīves māksla

Sajūsmināšanās kā dzīves mākslas izpausme.
Vintras Vilcānes saruna ar Imantu Lancmani žurnāla Klubs kārtējo reizi apstiprināja zināmo patiesību: jēgpilnas atziņas nāk caur bagātu dzīves pieredzi- sāpēm, darbu, gandarījumu un prieku.
Ļoti norezonēja Lancmaņa SAJŪSMINĀŠANĀS.
Citēju: Es piederu pie cilvēkiem, kas par visu sajūsminās. Uzskatu, ka arī citiem vajadzētu sevī attīstīt sajūsmināšanos, nevis izkopt skepsi un negatīvismu.
Es parakstos zem šīs domas. Es katru rītu sajūsminos par saules lēktu, par lietu, par zaļām lapām, par to, ka esmu dzīvs, par bērnu smaidiem, par putnu dziesmām, par sievas izskatu, par Latviju, par debesīm, par jūru, par…
Sajūsmināšanās man ir tā pati pateicība Dievam. Ja skaties uz pasauli šādi, tā ir skaista. Es sajūsminos arī par tiem dažiem milimetriem gadā, par kuriem esmu iemācījies kļūt labāks. Ar…ī man šie milimetri nenāk viegli-brīžiem liekas, ka vieglāk būtu nomirt nekā pārvarēt šo mazo attālumu tuvāk patiesai Mīlestībai. Bet kad tas ir izdarīts, sirdī ielīst tāda… SAJŪSMA-tu to vari, vecīt!
Un tad, kad ir laba pieredze pārvarot grūtības, tad ir tāds kā adrenalīns iet kādu milimetru tālāk(lasi-tuvāk) pretī savam patiesajam ES.
ja kādam no malas liekas, ka ta ir paštīksmināšanās, tad novēlu to kultivēt arī tiem skeptiķiem, kuri ta domā. Pasaule būtu skaistāka, ja katrs cilvēks būtu sajūsmā par sevi un visu pasauli.
Bravo, Imanta Lancmaņa kungs!
 



Atpakaļ

© Andris Račs 2010, materiālus drīkst pārpublicēt tikai ar atļauju,
ar norādi uz avotu: www.astrologos.lv