Astroloģijas naivā simbolika

Bieži cilvēkiem, kuri ir nedaudz ir iepazinušies ar astroloģiju, ir viedoklis, ka tās simboli ir it kā pārāk vienkārši lai atainotu tik komplicētu sistēmu kā cilvēks vai visa pasaule. Tādēļ mūsdienu cilvēkam ir mazliet neērti lietot vienkāršos zodiaka zīmju simbolus, veco dievu nosaukumus un citus veco laiku simbolus. Mūsdienu tehnokrātiskais inteliģents labprātāk lieto svešvārdiem pārsātinātu valodu, tādejādi parādīdams savu prāta plašumu.

Astroloģija vienmēr ir gājusi citu ceļu. Tā iet to ceļu, ko iet pati daba. Tā izgaismo galvenās likumsakarības starp dažādiem principiem un fenomeniem tiešā un nepastarpinātā veidā. Tā neko neizgudro un neatklāj. Tā mums nepārtraukti sniedz vienkāršas atbildes uz sarežģītiem jautājumiem. Tā mums rāda: viss pasaulē ir komplicēts savā struktūrā, taču ir vienkāršs savā būtībā. Tieši tā arī astroloģija: tās pamatprincipi var tikt apzīmēts ar zinātniskais naivums darbībā.

Astroloģija- tā ir sakārtota dažādu principu mijiedarbības analīze savā visvienkāršākajā formā. Spriedumi, kas rodas no šāda primitīva skatījuma, bieži noved pie visdziļākajām atklāsmēm, pat ja tie tiek izdarīti balstoties uz intuīciju, nesniedzot zinātniskus argumentus. Tā kā pieredze tiek gūta dabas vidē, dabiskie un un objektīvie faktori kļūst ne tikai par pieredzes saturu, bet arī kalpo kā apceres un apjēgsmes līdzekļi. Īsi sakot, tas, ko mēs vērojam, reizē ir darbība, jēga un atbilde uz jautājumu. Daba mums ļoti daudz var pastāstīt par mums, cilvēkiem. Mēs esat dabas sastāvdaļa un darbojamies, lai arī augstākā pakāpē, taču pēc tiem pašiem principiem, pēc kuriem Augstākais ir radījis VISU.

Simbolisms (šajā gadījumā astroloģiskais) atklāj lietu būtību, tā kā tā pamatā ir dabiskas likumsakarības. Tas kam ir patīkami pieskarties, vairumā ir patīkams arī pēc izskata. Tam, kas garšīgs, parasti ir arī patīkama smarža. Normas un vērtības, kuras pastāv cilvēku apziņā, pēc vajadzības balstās uz juteklisko vajadzību apmierināšanu, kas saista indivīdu ar viņa pieredzes pasauli. Tomēr cilvēks, kurš pēc abstraktiem kritērijiem, liekas kroplīgs, var paveikt cēlu darbu, starot patiesu skaistuma enerģiju- tā kā subjektīvā dzīves puse arī ir dabas sastāvdaļa. Cilvēks savā ikdienas dzīvē sasmalcina savu pasauli, taču viņš nevar atcelt saikni starp atsevišķu vienu tās daļu un visām pārējām daļām. Veselums vienmēr paliek totāls, pilns. Tas, ka astroloģija apzināti balstās uz šo svarīgo faktu, ir tās galvenais efektivitātes noslēpums.

Statistika parāda, ka pie pārējiem vienādiem apstākļiem labvēlīgi dotumi labvēlīgā veidā veido korelācijas. Vienkāršāk sakot, tas nozīmē, ka visskaistākais cilvēks, visticamāk, izrādīsies arī visveselākais, veiksmīgākais u.t.t. Nekas nevar būt pievilcīgs vienkārši pats par sevi. Kad mēs domājam, ka kaut kas ir pievilcīgs, mēs tam piedēvējam simbolisku nozīmi fenomenam, kurš mūsu dzīves pieredzē spēlē pozitīvu lomu. Senie grieķi to saprata, un pieņēma (tulkoja) īpašības kā ārējus atribūtus, kuri spēlē tādu vai citu nozīmi dzīvē. Kvalitātes savā būtībā ir izvēles vai dabiskās atlases rezultāts, un tās jāapskata kā apziņas īpašības. Ir vispārzināms fakts, ka viss dabā tiecas visspēcīgākā veidā izpaust savu būtību.

Praktiskā astroloģija balstās uz šo ideju. Piemēram, zodiaka zīme Mežāzis, kura apzīmē (populārā veidā) Saules redzamo atrašanos apmēram trīsdesmit dienas pēc ziemas saulgriežiem, astroloģijā simbolizē kalnā kāpšanu. Šī simbola ideja ir ietilpīga, taču galvenie principi ir šādi: atbildība citu priekšā, kalna gala sasniegšana, nostiprināšanās, rezultāts. Tas iezīmē pagrieziena punktu virzībā atpakaļ pie sevis (gada un dzīves ziema). Kā saka astrologi, Mežāža cilvēks atšķiras ar lielu nopietnību un atbildību.

Te uzreiz var rasties jautājums- kas kopīgs ziemas saulgriežiem ar cilvēka tipu, ko raksturo Mežāža zodiakālā zīme. Parastajā nozīmē nekādu saskares punktu to starpā, protams nepastāv. Taču pastāv tieša likumsakarība vienā un tajā pašā Principā, kurš raksturo gan ziemas iestāšanos, gatavību (kā vasaras un rudens dzīves darba rezultātu) ziemas aukstumam, spēju uzņemties atbildību un cilvēku, kurš piedzimis šajā laikā. Mežāzis savus panākumus vai neveiksmes ir veido daudzus gadus, cēloņi ir bijuši, sekas ir tagad. Cilvēks, kurš piedzimst laikā, kad saule ir Mežāža zīmē, par centrālo dzīves tēmu ir izvēlējies atbildību. Mežāža naivais simbols (kalnu āzis ar zivs asti) vislakoniskākajā un pilnīgākajā veidā ataino cilvēku, kurš rāpjas kalnā, saglabādams ciešu saiti ar pagātni (ūdeni). Ir pilnīgi skaidrs, ka nevar būt labāka simbola par tieši šo. Interesanti, ka indiešu astroloģijā Mežāzis tiek aizstāts ar Krokodilu, kurš dzīvo līdz pusei ūdenī. Astrologi droši var teikt, ka Mežāzis pārstāv Mežāža arhetipu, ja jums labpatīk lietot psiholoģijas terminus.

Astrologs sāk ar pieņēmumu, ka katram cilvēkam, kurš ir radīts pēc Dieva ģīmja un līdzības, jāorganizē sava pasaule pēc tādiem pašiem principiem- tāpat kā to darījis Dievs. Cilvēks, jau tāpēc vien, ka viņš ir, izveido pats savas debesis un pamana savas pussfēras. Fakts, ka sastādot horoskopu, mēs orientējamies uz īstu debesjumu, ir pirmais konsekventa naivuma pierādījums astroloģiskajā interpretācijā. Astrologi it kā pieņem, ka mazulis, kurš dzimst, var iziet laukā , nostāties un apvilkt ar roku pa astronomisko horizontu debesu jumā, iezīmējot savas debesis. Dzimstot bērns simboliskā veidā identificē savas personiskās realitātes universumu un iezīmē savas eksistences psiholoģisko fundamentu, kā pamatu, uz kura tiks uzslāņota visa viņa sekojošā dzīves pieredze.

Pussfēru maģijas noslēpums, balstoties uz astroloģiskām koncepcijām, slēpjas to simbolisma neizsmeļamajā jēgā. Cilvēks nevis vienkārši saņem dzimšanas brīdī noteiktu īpašību bāzes kopumu, bet pastāvīgi rekonstruē savu personību. Visu savu dzīvi, kad viens viņš vēlas, viņš var projicēt savus debesjumus. Tādā veidā viņš var radīt sev jaunus horizontus, kuri atbilst konkrētām attiecību formām. Šeit viss atkarīgs no cilvēka izvēles, no viņa brīvās gribas, un astroloģija var palīdzēt viņam kļūt par īstenu savas dzīves saimnieku.

A. Karrs deviņpadsmitajā gadsimtā ir noformulējis domu, kas atbilst augšminētajam modelim; jo vairāk kaut kas mainās, jo vairāk tas paliek Pats. Viņš piezīmēja, ka ir drošības faktors, uz kuru cilvēks var paļauties, lai kā arī nemainītos viņa dzīves apstākļi. F. Bekons saka mazliet citiem vārdiem: ir diezgan skaidrs, ka visas lietas mainās un nekas īstenībā neiet bojā, bet matērijas summa paliek absolūti tāda pati.

Cilvēkam dzīvē vajadzīgi orientieri, uz kuriem droši paļauties. Tādai orientieru sistēmai noteikti dabā ir jābūt. No visām dabisko reliģiju formām vislielāko nozīmi reliģiju vēsturē spēlē debesu kults - respektīvi, paļaušanās uz mūžīgi drošo un nemainīgo debesu jumu. Tieši šis kults arī ir astroloģijas vēsturiskais sākums.

Vēl jau arī šodienas astroloģijā var pamanīt primitīvu māņticību- tas nozīmē, ka tā daļa mūsos, kas baidās, ir vadošā, nevis tā, kura tic, cer un paļaujas uz sevi. Šādi astrologi paši sev un saviem klientiem piesaista nelabvēlīgus notikumus, baidoties no tiem. Tas notiek tāpēc, ka tie atsakās no pūliņiem risināt situāciju (jebkuru, arī sarežģītu) konstruktīvā veidā.

Īstenībā pastāvīga debesu fenomenu atkārtošanās, saullēkti, saulrieti un saulgrieži – ritmiskā un mūžīgā kosmosa realitāte ir zīme par mūžīgu dzīvi. Cilvēks var atrast sev stabilitāti debesu jumā, kas simbolizēs viņa spēju pārvarēt jebkuras grūtības zemākajā eksistences līmenī. Lai nu vairāk būtu cilvēku, kuri patiesi atzītu paši sev, ka ir Dieva radīti pēc viņa līdzības, to, ka Mikrokosms un Makrokosms ir vienādi. Tieši tāds un tikai tāds cilvēks var veidot pat savu likteni atbilstoši pasaules harmonijai, iegūt augstāko dvēseles miera kvalitāti.

Sagatavojis Andris Račs

 

 



Atpakaļ

© Andris Račs 2010, materiālus drīkst pārpublicēt tikai ar atļauju,
ar norādi uz avotu: www.astrologos.lv