Citāda pasaule jūnijs 2014.

 

 Ja ir motivācija, liktenis nespītējas…


Neraugoties uz apjomīgo zināšanu klāstu un ilggadējo pieredzi, astrologs Andris Račs zvaigžņu kartē aizvien atklāj vēl neapgūtas virsotnes. Laimes un mīlestības jautājumi, kas visvairāk nodarbina cilvēku prātus, arī pašam zvaigžņu tulkam joprojām ir līdz galam neatklāta mīkla. Toties atziņa, ka mēs paši varam veidot savu dzīvi, ja veiksmīgi un gudri izmantojam savas dotības, ir pārliecinošs likums, kas attiecas uz pilnīgi visiem.

 

Andra Rača dzīves pieturzīmes
* Dzimis 1963 gadā

1992.gadā pabeidzis mācības Maskavas Astroloģijas Akadēmijā.

* Astroloģiju aktīvi praktizē no 1992. gada
* 1993. gadā izvedojis savu astroloģijas skolu
* Apguvis ezoteriskas, dziednieciskas un psiholoģiskas prakses dažādos semināros.
Tuvākās pašam ir krāsu terapija un ci-gun. 
No psiholoģijas virzieniem simpatizē humānā psiholoģija, psihodrāma.

*No 2000.gada vada Latvijas Astrologu Asociāciju, būdams tās pirmais prezidents, tagad valdes loceklis


Sagatavoja Gundega Bičevska

Nākot pie jums, kolēģe lūdza, lai pajautāju – kad būs labi? Laikam pie astrologa daudzi dodas, lai atgūtu cerību.

Ja nopietni jāatbild, tad tas ir prāta stāvoklis – ir vai nav labi. Ja jau 2007. gadā cilvēki man uzdeva šo pašu jautājumu– kad būs labi…
Bet pie manisklienti visbiežāk nāk, lai jautātu – ko darīt, lai būtu labi? Un lielākoties viņi arī ir gatavi kaut ko darīt.
Man dzīvē ir tāda atziņa – starp gribēt, varēt un darīt mēdz būt lielas atšķirības. Vieni grib, bet nevar, citi var, bet negrib…
Tiem, kuri tiešām grib un nevar, ir jāpalīdz. Bet, ja vari un nedari, tad neko darīt, pats vainīgs.
Ir būtiski saprast, kādā laikmetā mēs dzīvojam. Visticamāk, visā pasaulē ekspansīvā attīstība vairs nevar turpināties. Ja vēl pirms 50 gadiem cilvēki Rietumeiropā un citviet pasaulēattīstījās tikai pa ekonomisko spirāli uz augšu, tad šobrīd tasir stipri mainījies. Arī astroloģiskā loģika saka, ka tā turpināties nevar. Mūsdienās cilvēki ir izglītoti, zina, ka ir sācies Ūdensvīra laikmets un tajā viens no komponentiem paredz ekonomēšanu un optimizāciju, kaut gan vairak runā par liberalizaciju un globalizāciju. Bet, ja man jautā konkrēti par Latviju, tad 2014. gads izskatās samērā labi. Tā kā nav ko sev bērt pelnus uz galvas un pēdējos gados mēs tiešām ejam uz augšu. Tāpēc es saku – labie laiki attiecas uz prāta stāvokli.
Savā darbošanās jomā es ar pus pēdu stāvu vēdiskajā astroloģijā. Un tur ir tikai prāta stāvoklis. Pat ģimenes saderība tiek balstīta vienīgi uz prāta stāvokli. Svarīgākais taču ir tas, lai labi jūties. Bet mēs esam pieraduši vērtēt, kas ir viens no lielākajiem nelaimes izraisītājiem.
Diemžēl vērtēšana mūsos ir ļoti spēcīga, turklāt tā nemitīgi tiek uzkurināta.
Salīdzināšanas sindromu vēl vairāk veicina komerciālā pasaule?
Cilvēki vērtē un salīdzina, jo viņi grib dzīvot labāk. Nevis liekot uzsvaru uz to, lai būtu labi, bet lai būt vēl labāk.
Reti kurš no tā ir brīvs, bet normālam, saprātīgam cilvēkam būtu jācenšas atbrīvoties no vērtēšanas un salīdzināšanas, jo citādi tas “labāk dzīvot” var nekad nekļūt par realitāti. Protams, tas nav viegls uzdevums, ar to nodarbojas visas garīgās prakses. Zem jautājuma – kad būs labi? – ir cilvēka dzīve, kurā, viņaprāt, ir daudz darīts, bet neadekvāti par to saņemts un tad, protams, rodas vajadzība pēc kompensācijas. Tad arī aktualizējas jautājums – kad es saņemšu to, ko esmu pelnījis? Bet saprātīgam cilvēkam ir jāapzinās, ka viss, kas ir, tā ir pašu nopelnītā realitāte.
Psihoterapeiti pieskaras tādam jēdzienam kā nācijas liktenis, kas izriet no mūsu kolektīvās apziņas. Vai arī no astroloģiskā skatījuma varam runāt par latviešu tautas attīstību?
Es domāju, ka varam. Ir īstermiņa salīdzināšana, kad skatāmies – labāk, sliktāk, un ir lielās līnijas. Lai runātu par lielajām līnijām, ir jātin filmas lente atpakaļ un tur mēs redzam daudz sāpes un pārinodarījumus, kas, manuprāt, joprojām nav līdz galam izsāpēti.
Un tādā gadījumā ir vajadzīgs ilgāks laika periods, lai mēs varētu šo pārestību izdzīvot līdz galam. Ja mums ir bijuši daudzie nelaimīgie gadi, tad vienā momentā mēs nevaram ielēkt līmenī, kādā dzīvo Anglijā vai Šveicē. Tas tik strauji nenotiek. Šī attīstība ir lēna un pakāpeniska.
Jūs esat teicis, ka cilvēks jau pats par sevi visu zina. Astrologs to var tikai noformulēt vārdos.
Jā, zemapziņas līmenī mēs zinām.
Un intuīcija mums ļauj pietuvoties savas dzīves lielajām līnijām?
Runājot par intuīciju, savulaik esmu mēģinājis iet ļoti lielās galējībās. Būdams jau astrologs, mēģināju dzīvot tīri intuitīvi. Piemēram, braucot ar nestrādājošu spidometru, mēģināju intuitīvi regulēt ātrumu. Turklāt tailaikā vēl man patika ātri braukt un tad es arī mēģināju sajust robežas, uzminēt, kurā vietā varētu stāvēt ceļu policisti.
Kaut kādas lietas tīri praktiski, protams, var virzīt ar intuīcijas palīdzību. Bet man paliek jautājums – vai un kā es izmantoju tos resursus, kas man ir iedoti? To es uzskatu par vienu no savas dzīves galvenajiem mērķiem. Ja astroloģija atvieglo maldīšanos, tad kāpēc to neizmantot?! Bet, protams, ka var dzīvot arī bez astroloģijas. Cilvēks var pārliecinoši iet savu ceļu, ja vien viņš ir brīvs no iekšējiem dēmoniem un saviem ego slazdiem. Patiesībā dēmoni un ego izpausmes ir emocionālās ietekmes un atrologi tās saredz pēc planētu ietekmes. Kartē var redzēt ciklus, - kurā brīdī cilvēku var pārņemt noteiktas sajūtas. Ja esmu ar to pazīstams, piestrādāju pie tā, un tad kritiskie faktori mani vairs nevar tik ļoti ietekmēt. Protams, ietekmē objektīvie faktori – liktenis, kas pasaka, cik ilgi tu dzīvosi,un tavas dziļi iedzimtās lietas. Ir skaisti vērot, ja kāds klients, kuram pēc horoskopa būtu jājūtas visnotaļ vidēji, ar sevi strādājot, panāk labus rezultātus. Tie ir mani mīļākie cilvēki. Viņi neprasa – kad būs labi, bet saka – navne vainas, var dzīvot… Lai gan redzu, ka viņam nav diez ko spoži.
Mēs jau ienākot šai pasaulē esam nevienlīdzīgās pozīcijās.
Likteņi ir dažādi, mēs nepiedzimstam ar vienādām kārtīm.
Es vispār nesaprotu, kā var dzīvot, ja neapzinās, ka pastāv reinkarnācija. Tad uzreiz jābūt nelaimīgam. Tāpat, ja netic Dievam. Tad tā laicīgās dzīves laime ir stipri piezemēta. Bet katram pašam jānonāk pie šīm atklāsmēm.
Kāds ir jūsu viedoklis par neziņas stāvokli. Daudzi to nevar izturēt, tāpēc meklē atbildes, apmeklē dažus speciālistus un izmanto visādus ieročus, lai atbildētu uz saviem jautājumiem. Bet, kur ir robeža -
ko ir labi zināt, un ko - ne?
Vēdas saka, ka ziņkārība nav laba lieta. Tā ir viena no cilvēka iegribām, kuru gribas apmierināt. Gribēt visu zināt – tā šodien ir ļoti izplatīta vēlme. Ja nemitīgi meklē sava prāta apmierināšanas veidus, tam ir arī savi plusi, bet drīzāk tas ved uz regresu, nekā progresu. Ziņkārība it kā ir šķietami nevainīga lieta, bet principā tā ir bīstama tendence. Kā astrologi skatās uz tiem, kas grib noskaidrot visādas muļķības? Es cenšos aizvien mazāk tiesāt. Dzīves pieredze jau liek saprast, ka varbūt man tikai vienā brīdī tā šķiet muļķība, bet cilvēkam tas ir ļoti būtiski. Vienmēr esmu ļoti bāries, kad cilvēki uzstājīgi prasa par materiālajām lietām – kad man būs īpašums, mantojums… Man šķiet, ka nevajag raustīt zvaigznes par tādām lietām. Bet tai pat laikā, ja apzinies, ka tas ir ģimenes pastāvēšanas jautājums, nekas cits neatliek kā meklēt uz to atbildi. Tikai ar to nevar spekulēt, jo tas būtu tāpat kā domāt, ja baznīcā nopirkšu lielāku sveci, man veiksies labāk. Te jābūt ļoti uzmanīgiem.
Par dzīvošanu neziņā – tie, kas to var atļauties, patiesībā ir
laimīgi cilvēki. Tie zināšanu aizvieto ar paļāvību. Taču ne vienmēr varam to atļauties, jo mums katram ir savi laicīgie uzdevumi, kas prasa pareizu izpratni un ļoti lielu darbu.
Bet nemitīga neziņa, ka nesaproti, kas jādara, protams, ir kaitīga. Man ir viens klients, kuram ir pāri četrdesmi gadu, un viņš visu laiku šaubās. Kad stāstu viņam, ko redzu zvaigznēs, viņš saka – man jau bija tādas aizdomas... Ir aptuveni 10 procenti cilvēku, kuriem dzīve ir paredzēta visnotaļ juceklīga. Šodien daru tā un tad jau rīt redzēs. Tā ir ļoti normāla stratēģija, ko, starp citu, ļoti smakā veidā mums rāda arī Vairas Vīķes-Freibergas piemērs. Tikai, potams, tasir ļoti augstā līmenī. Bet, kā viņa dzīvo? Es nezinu, vai viņa šodien ir Maldivu salās, Amerikā konferencē vai rušinās pa dārzu. Respektīvi, viņas dzīve ir nemitīgs mainīgs ceļš ar kādu vīziju.
Bet, ja to apzinies, tad lieki nestreso, jo tad jau rīt redzēs…
Jā, jo būtībā tie cilvēki, kas vienmēr meklē, viņi saskaņā ar vēdisko astroloģiju, ir pielīdzināmi uz svētību, jeb sattvu tendētiem. Viņi ir gaismas cilvēki. Un, ja runājam par garīgo attīstību, tad gaisma nav iedomājama bez ceļa. Līdz ar to tie meklētāji un atklājēji ir galvenie mūsu apgaismotāji. Savukārt tie, kas šai konkrētajā dzīvē vairāk turas pie zemes, ir cilvēki, kuriem ir vai nu Jā vai Nē. Viņi nemeklē un nešaubās. Tas arī nav nekas nosodāms, tā vienkārši ir, arī šādi cilvēki ir vajadzīgi.
Jo tad mums visi būtu izgudrotāji, bet nebūtu tādu, kas saliek galdus. Tradicionālajā kapitālismā gaismas cilvēki it kā šķiet tādi muļķīši, bet šodienas pasaulē viņiem paveras aizvien lielākas iespējas, viņi var būt arī ļoti pārtikuši.
Tie cilvēki, kas stabili turas ar abām kājām un zemes, kuriem ir vai nu balts vai melns, tie agrākajos laikos bija lielie saimnieki, viņi pārstāvēja pārtikušāko daļu. Bet šodienas pasaulē daudz kas ir mainījies. Mūsdienās ideju cilvēks, kas vienmēr meklē, var, piemēram, radīt mobilo telefonu aplikāciju, kas ļauj viņam materiāli pacelties citā līmenī. Principā, ja nebūtu meklētāju, tad nebūtu ne mūsdienu tehnoloģijas, ne modernās medicīnās iespējas.
Cilvēki bieži vien mēģina sevi lauzt – sapņotāji grib kļūt piezemētāki, racionālie vēlas būt radošāki, haotiskie apskauž pedantus… Bet astroloģija var palīdzēt saprast, ka, iespējams, tas, ko vēlies sevī izskaust, patiesībā ir tavs spēcīgākais trumpis, kas ļauj dzīvē būt veiksmīgam.
Tagad jūs noformulējāt to, ar ko es pēdējos 20 gadus nodarbojos. Tieši tā! Protams, pastāv kaut kādas koriģējošās metodes un vajadzības, kas noteiktā dzīves periodā var būt aktuālas. Piemēram, sieviete, kas pēc dabas ir trauksmaina, piedzīvo grūtniecību un tad, lai lieki nesatrauktos, viņai ir vairāk jākontrolē savas emocijas. Katram ir savs temperaments un savas dotības. Visiem, ienākot šai pasaulē, ir iedoti ir savi akmentiņi un mūsu dzīves uzdevums ir tos noslīpēt.
Šobrīd astologi, mācītāji un psihoterapeiti daudz runā par to, ka mēs nekur tālu nevaram aiziet no tradicionālās vīriešķības un sievišķības, jo
pretējā gadījumā tasir destruktīvs ceļš. Kāds ir jūsu viedoklis?
Neatkarīgi no pasaules uzskata, tas ir dzīvības un izdzīvošanas jautājums. Iesaku katram par to padomāt. Var jau teikt – kas tad man no tā, bet tas izšķir būtisko. Katrai nācijai ir jādomā par savu nākotni.
Atvainojiet, bet viendzimuma laulība nevar nodrošināt nācijas turpinājumu. Tā ir nāve! Nesen amerikāņu presē bija paziņojums par kādu dīvu, kas izteikusi sensacionālu domu, proti, ka vīrietim jābūt vīrišķīgam un sievietei - sievišķīgai. Tāds neparasts paziņojums, par ko amerikāņi ir šokā. Paldies Dievam, pie mums tas vēl nav aizgājis tik tālu. Bet jebkurā gadījumā tā būs nopietna cīņa, lai saglabātu šīs patiesās vērtības. Ja kāds to nesaprot, es vienkārš ieteiktu padomāt par faktiem, par demogrāfiju. Un te mēs nonākam pie jautājuma par indivīda brīvību. No vienas puses – aizvien vairāk tiek runāts par to, ka cilvēku nedrīkst ierobežot, ka ikviens ir unikāls un tiesīgs dzīvot, kā pats vēlas. Bet, runājot līdzībās ar dārza darbiem, - iedomājaties, kas notiktu, ja mēs brīvi ļautu visam augt. Kas no tā sanāktu? Ir tradīcijas un vērtības, kas mums vienkārši ir jākopj. Bet tas prasa piepūli, tas ir diskomforts, jo nākas ierobežot savas vēlmes. Protams, visi gribētu, lai ir ideāls modelis, kad varam justies brīvi, pārticīgi, droši par savu nākotni. Bet tas viss kaut ko maksā. Tur, kur ir stipra valsts, indivīdam nākas kaut ko pieciest. Taču tur, kur indivīds var darīt, ko grib, valsts ir vāja un tā pamazām iznīkst.
Ja nāk pie astrologa, tad 90 procentos gadījumu, izņemot kādus ārkārtas gadījumus, situācija ir risināma. Bet tad arī nākas sastapties ar grūtībām. Un viena no svarīgākajām grūtībam ir cilvēka spēja sevi pārvarēt sabiedrības un valsts vārdā, lai gūtu ne tikai individuālo, bet arī kolektīvo labumu. Sievišķība un vīrišķība jau nav skatāma tikai individuālajā līmenī, jo uz šīm vērtībām balstās nācijas liktenis. Bet šodien ir ļoti tipiski, ja sieviete jautā astrologam – kā man kļūt sievišķīgai, jo viņa, piemēram, apzinās, ka pēc dabas ir valdonīga. Taču tai brīdī, kad sieviete apzinās, kas viņai reāli būtu sevī jāmaina sievišķības virzienā un no kā būtu jāatsakās, lai kļūt maigāka, viņa to izsver un saka – nu, nē, man tas nepatīk! Tāpat virietim ir jāsaprot, ka vīrišķība vienmēr ir spēja pieņemt lēmumu un iuzņemties atbildību. Vienmēr, ne tikai tad kad gribas!
Visi grib būt laimīgi, bet, kā jums šķiet – laime ir dzīves uzdevums vai tikai bonuss?
Kā astrologs es tikai pirms pusgada uzzināja, kas un kur horoskopā ir laime. Pirms tam man bija dažādas teorijas. Viena no populārākajām, kas līdz šim bija arī mana pārliecība – laime ir būt tam, kas tu esi. Tā arī psihologiem ir pieņemama definīcija. Tātad – apzināties sevi. Un es domāju, ka tas jebkurā gadījumā ir liels solis pretī laimei.
Bet caur seno astroloģiju esmu sapratis, ka ir vēl vienkāršāka definīcija - laime ir prāta miers. Tas ir tāds prāta stāvoklis, kad zini, jūti un apzinies, ka viss notiek uz labu.
Cerība ir laba lieta, bet tas nav pietiekami. Svarīga ir pilnīga un fundamentāla apzināšanās, ka neraugoties uz visu, tu paļaujies uz to, ka būs labi. Saskaņā ar astroloģiju, šo apzināšanos ģenētiski var iedot tikai mūsu senči. Nevar būt tā, ka nelaimīgiem vecākiem ir laimīgi bērni. Tas, ko man gribētos novēlēt, - lai ikviens būtu saņēmis svētību no saviem vecākiem.ja tas nav iespējams, mēs varam ka vecāki būt svētība un dot svētību saviem bērniem.
Un, ja ir pilnīgi skaidrs, ka dzīvosim arī nākamajās dzīvēs, tad man šodien ir jādomā, ko es aiz sev atstāju. Vairākums astrologu piekrīt, ka cilvēka horoskops ir kā viņa iepriekšējās dzīves nospiedums. Bet vēlreiz atgriežoties pie laimes, ir jāsaprot, ka bez labdabīgas saiknes ar vecākiem, vispār nekas nav iespējams. Tāpat arī bez saskaņas ar Dievu un dabu cilvēks nevar būt laimīgs. Vēl ārkārtīgi būtisks ir nacionālais moments. Paskatieties, kas izriet no stipru tautu stāstiem. Katras laimīgas nācijas pamatā ir nacionālā reliģija. Bez tam katrā stirpā nacijā ir vienotības sajūta, kad tauta ir kā viens veselums. Un vēl, protams, svarīgas ir nacionālās tradīcijas, kas tiek pārmantotas no iepriekšējām paaudzēm.
Savukārt individuālajā līmenī ir viens ļoti vienkāršs kritērijs, kā varam izmērīt laimi – vai es varu vakarā just prāta mieru un naktī mierīgi gulēt?
Astroloģija jau arī ir ceļš. Meklējumi un atklāsmes nekad nebeidzas.
Jā, tā ir. Ir dažādi astrologi, mēs katrs ejam savā virzienā. Ir tādi, kuriem ir aicinājums nemitīgi meklēt jaunus risinājumus un droši vien, ka viena daļa no tā noderēs un paliks astroloģijā. Mans ceļš ved tradicionālajā virzienā, saknēs. Un pēdējos piecus gadus es to nešaubīgi daru. Tur es atrodu atbildes.
Tas liek domāt, ka jūsu interpretācija, skaidrojot klientu astroloģiskās kartes,ar katru gadu kļūst aizvien precīzāka?
Gribētos cerēt. Runājot par interpretāciju, ir salīdzinoši viegli saprast, kas par lietu, bet ir ļoti nevienkārši to pateikt pašam cilvēkam. Tas vienmēr ir ļoti jūtīgs un delikāts jautājums – kā pateikt. Jo šķiet –kāpēc viņš pats nesaprot? Bet es ceru, ka ar laiku manas atbildes kļūst vērtīgākas. Man kā astrologam šķiet, ka daudz kas tiek panākts tai brīdī, kad tikšanās reizē tiek aizskarti fundamentālie laimes jautājumi. Bet, ja astrologs tiek meklēts tikai tādēļ, lai risinātu kādu konkrētu situāciju, īpaša gandarījuma tur nav. Skaidrs, ka pēc tam jau atkal būs cita situācija. Man šķiet, ka tas nav labi, ja nāk pie atstrologa risināt tikai aktuālas situācijas. Cilvēkam jābūt gatavam sadarībai, kopīgam darbam. Rezultātus šādai sadarbībai redzu katru nedēļu, kad satieku cilvēkus, kuri pirms gadiem pēc mūsu sarunas kaut ko darīsa savā labā.Tad viņi atgriežas lai nospraustu sev jaunus mērķus.
Kas, jūsuprāt, ir liktenis?
Liktenīgais, runājot kāršu valodā, ir kārtis, kuras kuri mums iedalītas. Trumpji nosaka visu dzīves partiju. Lielākoties diezgan skaidri var pateikt, kas cilvēka dzīvē ir svarīgākais, kas viņam jādara. Grūtāk ir ar tiem, kam kārtīs nav šo trumpju. Ko darīt? Jāspēlē gudri. Īstenībā tiem, kuriem nav trumpji, arī nav iekšējā dzinuļa, nav tik daudz spēka. Un viņi savā ziņā nemaz nav tik nelaimīgi, jo nevēlas uzverēt. Tiem atkal, kas apzinās, ka viņiem ir šie trumpji, līdzi nāk papildus atbildība, kā tos pareizi izmantot.

Tātad jūsu galvenā motivācijaun uzdevumsastroloģijā ir palīdzēt cilvēkiem apzināties un stādāt pie sava potenciāla.
Jā, protams. Tā sajūta, kad vari palīdzēt šādā veidā, ik vienam astrologam liek justies kā krustēvam vai krustmātei. Cilvēki bieži grib mainīt dzīvi, bet strauji jau nekas tāpat vien nenotiek. Tādi radikāli dzīves pārlēcieni īstenībā ir kaitīgi. Garīgie skolotāji tikai ļoti retos gadījumos palīdz kādam tā pārlekt no viena punkta uz otru, tas notiek izņēmuma kārtā. Reizēm cilvēks var vienkārši konstatēt, ka viņam dzīvē sācis labāk iet un tas lielā mērā ir pateicoties prāta stāvoklim, kas ir kļuvis mierīgāks. Bet, ja cilvēks grib kaut ko mainīt, tad ir jāzina savas iespējas, savs potenciāls. Var jau ilgi dzīvē meklēt un taustīties, bet diemžēl dzīvei atvēlētais laiks ir ierobežots.

Kādi ir jūsu novērojumi par mīlestības lomu cilvēka dzīvē. Ik pa laikam parādās versijas, ka tā ir tīrā ķīmija.

Par mīlestību daudz ko var teikt, bet katrā ziņā tā ir ļoti dažāda. Vairums cilvēku to saprot ar labsajūtu un tādā ziņā tā patiešām ir ķīmiska reakcija. Tāda līmeņa mīlestība ir ļoti izplatīta. Reizēm jau pieauguši cilvēki tā salīdzina – labāk apēst šokolādi vai pamīlēties? Un daži noteikti mīl vairāk kādu ēdienu, nekā otru cilvēku.
Skaidrs, ka visi grib labi justies, bet mīlestība ir ekskluzīva. Mēs varam pēc mīlestības ilgoties, bet mēs nevaram to pasūtīt. Bet te es runāju par īsto mīlestību, ko vairāk izprot dzejnieki, nevis zinātnieki. Tā ir mīlestība, kas nāk no augšas.
Mīlestība, kas nāk no apakšas, ir sublimēta seksuālā enerģija. Jā, smalka lieta tā mīlestība un es teikšu godīgi, ka reizēm, kad man par to jautā klienti, saku – es jums varu pastatīt par saderību, bet ne par mīlestību …Jo saderība ir skaidri redzama, tā ir izmērāma un tātad arī zinātniski izskaitļojama. Bet mīlestība, kas nāk no augšas ir kaut kas tāds, ko zinātniski nevar izskaidrot. Mēs varam tikai apjaust, cik liels ir tās spēks un apzināties, ka tā vispirms ir Dieva dāvana.

 

 

 



Atpakaļ