Ievas virtuve 2010.gada augusts

 

 

Mana bērnības recepte
Liepājnieka zivju sentiments

Astrologa Andra Rača mamma strādāja Liepājas zivju kombinātā un ģimenei mājās vienmēr bija svaigas zivis. Andris ar brāli Guntaru tika lutināti ar gardiem zivju ēdieniem, bet kāda recepte bija īpaša. Mmm...

„Pag, pag, ļaujiet lai zivs drusku padziest,” vecmamma aprāja nepacietīgos puikas, kuri bija gatavi mesties klāt ķēpīgajam darbam, lai ātrāk tiktu pie gardās maltītes. Ar pirkstiem bija jānoloba apsvilušā avīze Komunists, kurā vairākās kārtās bija ietīta mucā sālīta siļķe, kas nule bija izvilkta no krāsnī gailējošām oglēm. Uz plīts jau bija sagatavots saimes katls ar kefīru, kuram pievienoja smalki sadrupinātu siļķes labumu un karoti krējuma. Kad smeķīgajam virumam tika bagātīgi piebērti loki un dilles, nu to varēja smelt šķīvī. Uz galda bļodā jau smaržoja ar visu mizu vārīti kartupeļi, ko puikas – viens nolobītu, otrs ar visu mizu – piekoda klāt.
Iztēlojos, ka gardais ēdiens, kas ir unikāls savā vienkāršībā, vairāk piedienētu Brīvdabas muzeja ēdienkartei, nevis Liepājas daudzstāvu nama virtuvei ar centrālo apkuri, kurā vienīgais aizgājušo laika arhetips bija plīts ar riņķiem, kuru Andra vecmamma iekurināja īpašās reizēs.
„Mums mājās vienmēr bija svaigas zivis,” teic astrologs. „Man tās arī garšoja, bet mamma arī stimulēja tās ēst, sak’, zivīs ir fosfors, būsi gudrs! Es gan neticu, ka, organismā nokļūstot ķīmiskām vielām, cilvēks kļūst gudrāks, taču muļķāks nepaliku. Kā būtu, ja katru dienu ēstu gaļu... Ko tik mamma un vecmamma no tām neprata pagatavot! Gan cepa, gan vārīja zupas, gan lika sīpolu un tomātu mērces marinādē. Īpaša delikatese bija lasis, bet to toreiz varēja dabūt tikai par blatu, jo sūtīja uz Maskavu.”
Vai bērnībā puikas nebaidījās no asakām? – jautāju Andrim. „Vai tāpēc, ka ābolā ir serde, to nevar ēst? Mamma teica: paskaties, vai zivī nav asaku. Ja mamma bērnam saka – uzmanies, zivī ir asakas –, manās ausīs tas skan: neēd zivis, tajās ir asakas.”
Kādas asakas! Zivis mazajam liepājniekam bija vai ar roku sasniedzamas. Pa virtuves logu viņš vēroja kuģus, kas piestājuši Liepājas kanālā, un, ja bija tikai gribēšana, izgāja no mājas un kanālā nomakšķerēja zivi! Piemēram, pēc kartupeļiem bija jābrauc uz piecus kilometrus attālo dārzu.
„Bērns daudz ko pieņem kā pašsaprotamu. Mums virtuvē uz galda parasti stāvēja trauks ar marinētām siļķēm. Es ātri pats iemācījos tās iesālīt – aplēju siļķes ar siltu ūdeni, klāt pievienoju sāli, sīpolu, lauru lapas,piparus. Marinēti sīpoli man garšoja vairāk nekā konfektes. Vispār es nebiju uz saldumiem. Priekšroku devu ceptiem kartupeļiem nevis debess mannā vai pankūkām ar zapti. Mana meita gan katru dienu prasa pankūkas! (Smejas.)
Aizejot uz restorānu, cilvēki parasti pasūta arī zupu. Man šķiet, ka zupai nevajadzētu būt galvenajiem ēdienam. Varbūt tāpēc, ka mums bērnībā vienmēr bija zupas. Tur nu gan mamma izpaudās! Viņa no žurnāliem un avīzēm grieza receptes un līmēja kladēs. Ja mamma būtu dzīva, noteikti pasūtītu IEVAS Virtuvi. Viņa allaž kaut ko jaunu pamēģināja, bija tipiska mamma gatavotāja, kurai arī patika to darīt. Pūlos, bet līdz šim neesmu varējis pagatavot biešu zupu, kādu vārīja mamma. Viņas receptei bija kāds knifs, ko es nezinu. Varbūt meklēju pārāk smalkas sastāvdaļas, pērku pārāk labu gaļu? Mamma izmantoja parastu ragu un viss kopā labi saderēja.
Bērnībā man garšoja piena dārzeņu zupa, kuru gatavoja no pašu dārzā audzētiem burkāniem, kāpostiem, kartupeļiem, zirnīšiem. Mēs ar brāli varējām izēst visu lielo katlu! Mamma priecājās, jo tā pieder pie veselīgajiem ēdieniem. Labprāt ēdām arī ķiplokmaizītes.
Mums vienmēr uz galda trīslitru burkā stāvēja tējas sēne – tā gan bija vērtīga! Šajās dienās gribēju to nopirkt, bet nezinu – kur. Man nepatika, kā tā izskatījās – fui, nesmuka! –, bet garša bija patīkama. Izskrējušies pa pagalmu, ar brāli to dzērām kā limonādi. Tā noteikti stiprināja organisma imunitāti, pasargāja no kādām slimībām. Mēs paši vācām arī sēnes, tējas – liepziedu, asinszāles, piparmētru. Katru rītu, ejot uz bērnudārzu, dzērām dabiskas tējas. Paldies Dievam, nebija naudas, lai pirktu tējas ar mākslīgu garšu.
Bērnībā ēdu gandrīz visu. Līdz pusaudža vecumam man negaršoja kartupeļu pankūkas. Biezpiens bija bērnudārza obligātais ēdiens, tāpēc pret to izturējos rezervēti. Pienu dzēru labprāt, tiesa, kad laukos piedāvāja govs pienu, muku prom. Vienīgā nepatīkamā atmiņa no bērnudārza bija tā plēve uz piena. Vai, kad es to atceros...”
Andris Račs jau agri iemācījās darboties ar gāzes plīti, prata uzsildīt ēdienu vai kaut ko vienkāršāku pagatavot. „Pats mizoju arī kartupeļus. Vecmamma teica: ja māki mizot kartupeļus, tu esi liels. Es gribēju būt liels un to darīju! Iegriezi pirkstā? Tas ir vēl krutāk. Tā ir darba trauma un nu jau tu esi pavisam liels.”

Kā pagatavot kefīra viru ar sālītu siļķi
Kvēlojošās oglēs ieliek avīzē (follijā) vairākās kārtās ietītu sālītu siļķi. Kad tā ir izcepusies, gaida, lai mazliet padziest. Tad to iztin un atbrīvo no ādas un asakām. Zivs mīkstumu iedrupina kefīrā. Tam pievieno karoti krējuma, dilles un lokus. Zivs virumam klāt ēd ar visu mizu vārītus kartupeļus.



Atpakaļ